IR

Necaurspīdīgajā darbībā virmo iespējas, ka caur ostām varētu notikt arī pretlikumīgi procesi kā: kontrabandas preču plūsmas, bezakcīzes alkohols un tabaka, narkotikas, kuras varētu atrasties muitas noliktavās, līdz izvešanai izdevīgam brīdim.

Ap Rīgas brīvostu notiek arī tautsaimniecības attīstībai pretrunīgi procesi kā Krievu salas ažiotāža ar putniņu ligzdošanas vietām, Kundziņsalas dažu mājīpašnieku neizpratnes pārpilnā vēlme tur palikt par katru cenu, kaut dzīvošanai šī smirdīgā un rūpnieciski jau padomju laikos piesārņotā Sarkandaugava nu nekādi nevar tikt uzskatīta par labu esam, kaut arī tā ir senču būvētā dzimtas mājvieta, - vienīgi stulbi sentimentāla nostalģija un līdz būtībai neizprastas formālas cilvēka un īpašuma tiesības kavē pilsētas stratēģiski svarīgākajam objektam attīstīties.

Tajā pašā laikā mēs, rīdzinieki, vēlamies Eiropas cilvēka cienīgu labklājību. Taču mēs aizmirstam, ka labklājības dēļ ir arī no kaut kā mums tīkama jāatsakās! Tā nu mēs, Latvijas iedzīvotāji, mīcāmies krīzēs, nabadzībā un nelaimēs, un arvien vairāk mūsu valsts cilvēku pamet dzimto zemi.

Nevēlos pagaidām spriest par to, kam - pašvaldībām vai valstij būtu jāleģitimizē saimniekošanas stratēģijas noteikšanas pilnvaru piešķiršana ostās. Taču par to, ka tās ir vissvarīgākā dabas dāvātā vērtība Latvijas tautai, gan neviens kaut cik ģeopolitiku izprotošs cilvēks nešaubīsies. Ne velti mūsu senči balti, apstaigājuši vai puspasaules un no Indijas cauri Krievzemei nonākuši šajā lieliskajā vietā, te palika uz pastāvīgu dzīvošanu. Bet tagad klīst baumas, ka pasaules varenie "naudasmaisi" esot noskatījuši šo skaisto un ļoti izretināti apdzīvoto "paradīzes stūrīti" sev  un darot visu, lai to ar visādām politiskām manipulācijām atbrīvotu no pašreizējiem likumīgajiem iedzīvotājiem, taču tā nav šo pārdomu tēma...

Ostas mums, rīdziniekiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem, IR JĀATTĪSTA! Tās ir mūsu tautas īpašums. Ir jāizlemj, ko vēlamies: putniņus, dažas privātsaimniecības, vēl kādus valsts ekonomijai nesvarīgus sīkumus, jeb attīstītu - modernu, vidi nepiesārņojošu un labi pelnošu tranzīta industrijas mezglu?

Nejaušās tikšanās un sarunās izdzirdēju ideju, ka Rīgas brīvosta, ja to atbilstoši padziļinātu kā lielākās pasaules ostas ekonomiski visizdevīgākajiem - lielajiem kuģiem, varētu būt labs tranzīta mezgls NATO kravu pārkraušanai no jūras uz sauszemes transportu  Āzijas reģioniem, bet paralēli tās varētu konkurēt ar citām Eiropas ostām un  tajās veikt pārkraušanas darbus starptautiskām kravām abos virzienos. Tas būtu ļoti liels atspaids Latvijas ekonomijai, papildu darba vietas, pie kam finansējums ostas sagatavošanai būtu starptautisks, par ko Latvijas budžeta "konsolidātoriem" galvas nebūtu jālauza.

Šādam tranzītam tomēr ir vajadzīgi vēl tādi priekšnoteikumi kā labas attiecības ar Krieviju, caur kuru pa dzelzceļu kravas ietu tālāk uz Austrumiem un ko tikai NATO līmenī vien nevar nodrošināt. Jāstrādā diplomātiski, neatsakoties tikai no sev vissvarīgākā kā tagad: latviešu valodai jābūt vienīgajai un beidzot vienreiz tēlot pusgadsimtu cietušos, kuriem svarīgāks par visu citu ir tikai gandarījums par "krievu nolikšanu pie vietas". Tā tautsaimniecība nevar attīstīties.

Interesanti, ka ideju par NATO tranzītu caur Rīgas ostu es izdzirdēju no nez kāpēc vēlētāju tik ļoti nemīlētās Zatlera reformu partijas Valdes pārstāves Sandras Sondres- Kukules. Nezinu, vai cilvēkiem skauž, ka šī neapšaubāmi gudrā un šarmanti simpātiska sieviete vēl atļaujas tērpties "pradas" brunčos, jeb arī viņi saskata kādu sievas sakarību ar to, ka vīrs par ļoti labiem honorāriem ir kārtojis oligarhu biznesa juridiskās daļas (tas jau ir juristu darbs - likumīgi "dabūt cauri" likumdošanas "šķirbām" sarežģītas lietas, un lielie pieprasītie honorāri liecina, ka nekāds hobija darbs, kuru varētu darīt par simbolisku samaksu, tas nav bijis; nezin kāpēc daudzi uzskata, ka no juristiem būtu jāprasa abstrakta morāla atbildība, - pēc tādas domāšanas sanāktu, ka slepkavam tiktu pavisam atteikti advokāta pakalpojumi, taču motivācijas un tiesības tās paskaidrot juridiskā formā nedrīkst atņemt pat vislielākajam riebeklim, citādi mēs kļūsim tādi paši kā viņi), pavisam aizmirstot, ka Sondore- Kukules k-dze vairāk ka 10 gadus ir bijusi Valsts prezidenta juridiska padomniece un ne tikai Zatleram, bet arī laba padomniece tādai tautas mīlētai prezidentei kā Vaira Vīķe- Freiberga.

Jāatzīstas, ka arī es, izdzirdis no Sandras Sondores- Kukules par NATO tranzīta kravām caur Rīgas brīvostu, iesākumā padomāju, ka ostu padomēs deleģētajiem valsts un pašvaldību pārstāvjiem ir vislielākās no "politiskajām" algām un šī dāma zina, kur tiekties ir izdevīgi. Taču pēc tam nokaunējos par tādu vispārēju pilsonisku dogmātismu:

Pirmkārt, vispirms taču ir jāizvērtē pati ideja, un tā bija man "iesēdusies" - mēs taču esam NATO dalībvalsts, tad kāpēc nepārdot savai drošības organizācijai pakalpojumus, kuri ietilpst mūsu stratēģiskā tranzītbiznesa, kurš pagaidām ir diezgan haotisks un nepastāvīgs, pozīcijā? NATO līdervalstij ASV intereses Dienvidaustrumu un Centrālajā Āzijā ir prognozējamas ilgi, tātad šis tranzīts būs pastāvīgs, regulārs un valstij labus ieņēmumus nesošs. Tā pilnībā ir pavisam cita lieta kā utopiskie sapņi par banku paradīzi vai lielu procentu saņemšanas cerības kopuzņēmumos, kuri ar investoru līdzekļiem tiktu veidoti uz Latvijas novecojušo industriju bāzes.

Otrkārt, vārdi ir vārdi, bet kādi ir to paudēja patiesie nodomi? Vai paudēja ir spējīga un vai patiesi grib savu projektu realizēt dzīvē, gūstot ar to valstij reālus ienākumus, jeb tikai vēlas dabūt vietu padomē, un mērķis aprobežojas ar paredzēto labo algu? Par Sondores- Kukules k-dzes prātu un enerģiskajām spējām rezultatīvi cīnīties par savu ideju īstenošanu tā kā nevajadzētu šaubīties, un tad jau savu lielo algu viņa būs godam nopelnījusi. Diez vai šī ambiciozā dāma aprobežosies ar "sēdēšanu uz aldziņas" un neko nedarīšanu; neaizmirsīsim, ka pastāv arī izdarītu darbu aura, kura nav mazāka vērtība par caur prihvatizāciju iegūtu naudas "maisu", un to, domāju, viņa ļoti labi saprot. Diemžēl to nesaprot vēlētājs - vairākums galarezultātā neredz neko citu kā tieksmi pēc mantiskām vērtībām.

Protams, pastāv risks, ka varētu tikt mēģināts īstenot kādas pagaidām vēl nenojaušamas "prihvatizācijas" shēmas, taču šāds risks viņa kompetenču robežās draud tik pat lielā mērā no jebkuras valsts un pašvaldību pilnvarotās personas, kura deleģēta darbam padomē. Jāuzticas, bet jākontrolē - tāpēc politisko pārstāvniecību darbam jābūt maksimāli caurspīdīgam!

Uz priekšu - attīstām ekonomiju!

Ar cieņu, Moriss Berts