IR

Eiro tika veidots kā pretsvars un alternatīva ASV dolāram, taču tā izveidē tika ignorētas ekonomikas likumsakarības. Eirozona tika izveidota un paplašināta, apvienojot pēc savas attīstības un ekonomiskā stāvokļa ļoti atšķirīgas valstis.

Likvidējot valūtas kursa korekcijas un monetārās politikas iespējas, netika izveidoti alternatīvi ekonomiskās regulēšanas mehānismi.

ASV pastāv pilnīgi brīva iedzīvotāju migrācija, un veselu reģionu atstāšana bez iedzīvotājiem īpašas problēmas nesagādā. ES turpretim pastāv ļoti būtiski iedzīvotāju masveida migrācijas ierobežojumi, un reģionu depopulācija nozīmē valstu attīstības un pat suverenitātes apdraudējumu.

ES nav iespējams efektīvi iekasēt nodokļus sekmīgākajos reģionos (piem. Bavārijā), lai atbalstītu depresīvo reģionu iedzīvotājus, jo tie pamatā ir atšķirīgās valstīs.

Eirozonas pamatproblēmas

1) Dienvideiropas valstu ekonomiku konkurētspēja ievērojami atpaliek no Ziemeļeiropas valstīm. Patstāvīgas monetārās politikas apstākļos valstis būtu spiestas pazemināt valūtas kursu, kas savukārt samazinātu importu un veicinātu vietējo ražotāju konkurētspēju. Eirozonas valstīm šāda iespēja nepastāv, un tas nozīmē, ka gan nekonkurētspējīgajām valstīm, gan to iedzīvotājiem ir jāsamazina savi tēriņi. Diemžēl šāds samazinājums ir subjektīvi ļoti sāpīgs un politiski ļoti grūti īstenojams. Turklāt gan valsts un iedzīvotāju parāda līmeņi, gan resursu un preču cenu līmenis (ES un īpaši eirozona ir ļoti dārgs pasākums) uzliek būtiskus ierobežojumus šādai tēriņu samazināšanai.

2) Vairums ES valstu tērē vairāk nekā nopelna, turklāt valstis ir uzkrājušas milzīgus valsts privātos parādus, un daļa valstu ir zaudējušas investoru ticību, ka tās spēs samaksāt parādus, kas aizņemšanos tām ir padarījis ļoti dārgu un praktiski nepieejamu.

3) Fiskālā disciplīna negarantē aizsardzību pret krīzi (Īrijai un Spānijai pirms krīzes bija budžeta pārpalikums). Spānijā (līdzīgi kā Latvijā) milzīgos daudzumos pieejamie ārkārtīgi lētie kredītresursi radīja nekustamā īpašuma burbuli un algu inflāciju.

Risinājums vai plāksteris

- 50% Grieķijas valsts parāda atlaišana, iespējams, varētu samazināt Grieķijas parādu 2020.gadā līdz 120% (kas citādi sasniegtu vismaz 160%). Manuprāt, arī šāds parāda līmenis Grieķijai nav pa spēkam. Turklāt - kādēļ lai citas problēmvalstis arī nevēlētos parādu norakstīšanu?

- Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (ESFS) līdzekļu paaugstināšanu līdz 1 triljonam EUR, protams, ļauj nopirkt nedaudz laika, taču ar to Itālijas un vēl arī Spānijas problēmu risināšanai nepietiks. Turklāt visnotaļ interesants varētu būt veids, kā šo triljonu eiro (kur nu vēl divus vai trīs) nodrošināt.

- Diemžēl šis triljons nav paredzēts valstu konkurētspējas palielināšanai, nedz arī plāns paredz iepriekš minēto problēmu risinājumu.

- Lēmumu par Eiropas banku rekapitalizāciju ir daudz vieglāk pieņemt nekā īstenot. Liels jautājums kādā veidā šī rekapitalizācija tiks veikta, visticamāk liela daļa trauslās un viegli ievainojamās bankus sistēmas stiprināšanas tiks novirzīta uz nodokļu maksātāju un viņu bērnu varenajiem pleciem. Tas, domājams, palielinās kredītu izmaksas un samazinās to pieejamību reālajā sektorā.

Turklāt panāktā vienošanā pagaidām gan ir tikai mērķu līmenī (kā to rāda Grieķijas lēmums par referendumu), kuru sasniegšanai vēl būs jāizcīna daudzas kaujas un jāvienojas par ļoti daudzām detaļām. Tomēr šobrīd piedāvātais risinājums ar taupības režīms un nodokļu palielināšanu, samazinot gan valstu iekšējo patēriņu, gan ES tirgu, gandrīz droši nozīmēs kā minimums ekonomiskās izaugsmes samazināšanos. Īpaši smagi šāds taupības režīms ietekmēs valstis, kurām ekonomikas izaugsmes ir nepieciešama visvairāk (tai skaitā Latviju, īpaši, ja tā iestātos EMS).

Piedāvātās zāles nerisina ES valstu atšķirīgās produktivitātes problēmu, bet ekonomiskajā politikā pilnīgi viennozīmīgi nepastāv „viens izmērs der visiem” risinājumi. Tādējādi visām EMS valstīm piemērojamā vienotā fiskālās politikas „koka žaketīte” apturēs atpalikušo ES valstu izaugsmi, kā to lieliski rāda Portugāles piemērs.

Ja Francijai un arī Vācijai Grieķijas izslēgšana un Eirozonas sabrukums noteikti būtu visnotaļ neizdevīgs, tad Grieķijai un citām problemātiskajām valstīm defolts un eirozonas atstāšana nozīmētu šausmīgas beigas, pēc kurām varētu sākties jauns un veselīgs sākums, kur gandrīz viss būtu pašu Grieķu rokās (kā tas notika ar Argentīnu). Pagaidām, tomēr šķiet Grieķu birokrātus ir izdevies pārliecināt, ka bezgalīgas šausmas ir tām labāka alternatīva. Manuprāt, maz ticams, ka viņiem izdosies par to pārliecināt grieķu tautu.

Tādējādi, Eiropas Savienības (ES) līderu panāktā vienošanās pat īstenota ļaus tikai nopirkt no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem laika, kuram paejot risināmās problēmas varētu kļūt apokaliptiskas. Bet ja nu tāds arī ir ieceres autoru mērķis?