IR

Tamlīdzīgus risinājumus arvien uzstājīgāk ierosina Merkeles mazais koalīcijas partneris FDP; vācietis Jirgens Štarks (Jürgen Stark) 9.septembrī, protestējot pret viņaprāt pārāk vaļīgo Eiropas Centrālās bankas polītiku, atkāpās no sava amata kā bankas galvenais ekonomists; bet bijušais Vācijas Rūpnieku asociācijas (BDI) vadītājs Henkels ar prezentācijām braukā pa visu Vāciju, lai iegūtu atbalstītājus savai tēzei, ka Eirozona esot jāsadala vienā ziemeļu un vienā dienvidu daļā. Tomēr esmu diezgan drošs, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Kāpēc?

Pēdējā laikā no lielo ASV kredītreitingu aģentūru puses ir izskanējuši vairāki brīdinājumi, ka iespējams, drīzumā būtu jāpārskata Farncijas kredītreitings. Oktobŗa sākumā faktiski bankrotēja liela franču/beļģu banka Dexia, bet pēdējā brīdī to nacionalizējot (protams) glāba Francijas un Beļģijas valdības. Nevienam nav noslēpums, ka ļaujot Grieķijai pilnībā bankrotēt, bankrotētu arī vairākas lielas franču bankas (kuŗu portfeļos ir daudz Grieķijas valsts obligāciju), kas faktiski ātri vien izraisītu Francijas kredītreitinga sabrukumu. Protams, šādu scenāriju nekādā gadījumā nepieļaus Nikolā Sarkozī, kas nākamgad kandidēs uz otro pilnvaru termiņu Francijas valsts prezidenta amatā. Taču, ne jau tikai viņš. Francijas kredītreitinga sabrukums nozīmētu ne jau tikai Sarkozī nepārvēlēšanu, bet faktiski arī Vācijas-Francijas ass daļēju sabrukumu. Tādēļ to nekādā gadījumā nepieļaus arī Vācijas valdība - neatkarīgi no Sarkozī likteņa. Izskaidrot cilvēkam, kas nav pats dzīvojis Vācijā, ko vāciešiem nozīmē viņu valsts sadarbība ar Franciju, ir grūti. Bez šīs sadarbības faktiski sabruktu visa Eiropas pēckaŗa kārtība (ne tikai ES). Tāpēc vācieši NE PAR KĀDU CENU nepieļaus Francijas kredītreitinga sabrukumu, kaut vai tas viņiem izmaksātu triljonus. Bet Francijas kredītreitings diezgan ātri būtu sabrucis jau pēc šīs nakts Eiropadomes lēmuma panākt 50% Grieķijas valsts parāda atlaišanu, ja vien līdz ar šo lēmumu nebūtu pieņemti arī lēmumi par Eiropas banku rekapitalizāciju, kā arī par Eiropas Finanču stabilitātes fonda (European Financial Stability Facility/EFSF) līdzekļu paaugstināšanu līdz 1 triljonam EUR.

Ja līdz šim vēl varēja šaubīties par to, kā procesi ap Eiro un Grieķijas "glābšanu" attīstīsies turpmāk, tad tagad nav vairs pamata šādām šaubām. Ja nepieciešams, EFSF līdzekļi tiks paaugstināti kaut vai līdz 2, 3 vai vēl vairāk triljoniem. Beigu beigās ieviesīs arī Eiroobligācijas, kam vācieši līdz šim vēl pretojas, bet kuŗas Sarkozī prasa jau sen. Eirozona nesabruks un nesašķelsies, bet Eirozonas valstu suverenitāte attiecībā uz valsts budžetu pieņemšanu tiks būtiski samazināta; Eirozona spers lielu soli Eiropas līmeņa federālisma virzienā. Rezultātā vidējā termiņā būtiski tiks uzlabota Dienvideiropas valstu līdz šim bieži neefektīvā, slinkā un bezatbildīgā administrācija. Līdz ar to domāju, ka vidējā termiņā izdosies Eirozonu stabilizēt, pašreizējo parādu krīzi pārvarēt, bet vēl dažus gadus vēlāk arī atjaunot izaugsmi tajā.