IR

Latvijas Televīzija

Viļņas asiņainā pieredze liecināja, ka padomju spēki iebrūk stratēģiski svarīgos objektos, kas nodrošina informācijas apriti, tāpēc Zaķusalas televīzijas komplekss kļūst par īpaši apsargātu objektu, kura uzraudzīšana turpinājās līdz pat vasarai. Salu tilts ir nobloķēts ar smago tehniku, pie televīzijas ēkas tāpat kā Vecrīgā pulcējās cilvēki.

Tiek organizēta arī citu tiltu apsardze pilsētā. Īpašu apsardzi nodrošināja Vecmīlgrāvja tiltam, jo netālajā Atlantijas ielā atradās specvienības OMON mītne. Bieži vien, braucot pāri tiltam, viņi pārlaida automātu zalvi pāri barikāžu sargu galvām. Šāda lode 1991.gada 16. janvārī ķēra garāmbraucošas mašīnas šoferi Robertu Mūrnieku.

Iekšlietu ministrija

Ēka Raiņa bulvārī iepretim Bastejkalnam kļuva par militāra uzbrukuma epicentru 1991.gada 20.janvāra vakarā, kad OMON specvienība iebruka Iekšlietu ministrijā un izdemolēja to. Apšaudē, kurā tiek pieļauta arī kāda neidentificēta „trešā spēka” līdzdalība, gāja bojā vairāki cilvēki - kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne (kurš no ievainojumiem mira 5.februārī), jaunietis Edijs Riekstiņš, milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs. Netiešs barikāžu laika upuris ir arī Ilgvars Grieziņš, kuru barikāžu demontēšanas darbu laikā 21.janvārī saspieda betona bloks. Ministrijas apšaudē bojāgājušo bēru diena 25.janvāris tiek uzskatīts par barikāžu noslēgumu, kaut arī daļa nožogojumu saglabājās vēl ilgāku laiku, dažviet pat līdz 1991.gada augusta pučam, kura izgāšanās pielika punktu PSRS agonijai.

Daugavmala un ārējais Vecrīgas ārējais aizsardzības loks

Daugavas krastmalā starp Vanšu un Akmens tiltu 1991.gada 13.janvārī plkst. 14 notika tautas manifestācija, kas pulcēja aptuveni 700 tūkstošus cilvēku. Manifestācijas mērķis bija atbalstīt Latvijas valdību un parlamentu, jo 1991.gads bija sācies ar Padomju savienības piekritēju uzbrukumiem – OMON vienības ieņēma Preses namu, padzenot no tā laikrakstu redakcijas, bet Interfronte 10.janvārī mītiņā pieprasīja valdības atkāpšanos. Taču manifestācija izvērtās arī kā atbalsta un līdzjūtības izteikšana Lietuvai, jo naktī uz 13.janvāri Viļņā asiņainos uzbrukumos bija ielenkts parlaments, ieņemta televīzija un radio, ļaudis ar kailām rokām stājās pretī padomju tankiem un 13 cilvēki gāja bojā, bet vairāk nekā 100 tika ievainoti.

Latvijas Starptautiskā telefonu telegrāfu centrāle

Lai nodrošinātu sakarus ar ārpasauli, Dzirnavu ielā 105. esošā centrāle, tāpat kā tās filiāle tika apsargātas kā stratēģiskas nozīmes objekti, ko apjoza smagās tehnikas kolonnas un brīvprātīgie nodrošināja pastāvīgas dežūras.

Bastejkalna teritorija un Brīvības piemineklis

Barikāžu sargi pulcējas arī pie neatkarības simbola Brīvības pieminekļa. Precīzas ziņas par barikāžu dalībnieku skaitu un sīkāki dati par to, kā tika organizēta Rīgas stratēģisko objektu apsardze, lielākoties nav saglabājušies, jo tika iznīcināti 1991.gada augusta puča laikā, baidoties no iespējamām represijām. Tomēr viens no barikāžu punkta vadītājiem saglabāja sardzes dokumentus, noslēpdams tos velosipēda rāmī, kas tagad ir Barikāžu muzeja eksponāts.

LR Ministru padome

Brīvības bulvāra 36. nama jeb valdības ēkas aizsardzībai tika izmantota smagā tehnika, kas apjoza namu un kavēja iekļūšanu tajā. Šis ir viens no stratēģiski nozīmīgajiem objektiem, uz kuru aizsargāšanu aicināja Latvijas Tautas Frontes līderis Dainis Īvāns, 1991.gada 13.janvāra agrā rītā vēršoties pie visiem iedzīvotājiem radio uzrunā, jo Latviju bija sasniegušas ziņas par asinsizliešanu Viļņā un kļuva skaidrs, ka tikai pirms nepilna gada deklarēto valstisko neatkarību var nākties aizstāvēt pret brutālu padomju agresiju.

Aizsardzības štābs un LR Augstākā Padome

Jēkaba ielā piekļūt parlamenta ēkai bija iespējams tikai uzrādot īpašas caurlaides, jo šis stratēģiski svarīgais objekts tika nobloķēts ar nopietnām barikādēm – betona blokiem, no dzelzs sametinātiem „ežiem”, kam būtu jāaptur bruņumašīnu un tanku kustība Vecrīgas ielās. Ieroči uz barikādēm bija aizliegti, lai neprovocētu uzbrukumus un skaidri parādītu mērķi nevardarbīgi pretoties iespējamai agresijai. Lai garantētu to, ka parlaments krīzes brīdī būtu lemtspējīgs, deputāti AP ēkā pat nakšņoja.

Doma laukums un Radio

Barikāžu epicentrs, apjozts ar nopietniem šķēršļiem. Doma baznīca kalpo kā atbalsta punkts, te katru stundu notiek dievkalpojumi, barikāžu dalībniekus cienā ar tēju un sviestmaizēm, sniedz medicīnisko palīdzību, uz baznīcas soliem var atpūsties, jo no laukiem sabraukušajiem ļaudīm nav, kur pārlaist nakti. Lai uzturētu možu garu, laukumā notiek arī koncerti pie sakurtajiem ugunskuriem. Viens no barikāžu simboliem ir tieši radio, mūsdienu mobilos tālruņu un interneta aizvietotājs. Radioaparātus cilvēki nēsā līdzi, ziņas izplatās zibenīgi. Radiotorņu apsardzībai barikādes bija arī Liepājā un Kuldīgā.

Vienīgais iebraukšanas ceļš Vecrīgā

Piekļuve vecpilsētai bija bloķēta, uz laiku pārvēršot moderno 20.gadsimta Rīgas sirdi par viduslaiku nocietinājumu, kurā iekļūt varēja pa Šķūņu-Amatu-Meistaru-Kalēju ielu līdz Audēju ielai. Tieši Vecrīgā pulcējās visvairāk barikāžu sargu, teritorija bija sadalīta 7 sektoros, katru kontrolēja savs vadītājs. Kopumā Vecrīgas teritorijā atradās 62 sardzes, 6 sargu un atpūtas vietas, 6 sanitārie punkti, vairākas ēdināšanas vietas. Viena no tādām atradās Krāmu ielā 3, kur šobrīd izvietots 1991. gada barikāžu muzejs.