Miša ir šķībs. Viņš skrien tenteriski, galvu pieliecis. Sirdīgi rej, taču luncina asti. Miša sargā māju, bet viesus tomēr gaida. Skatās acīs, ļaujas glāstiem un spiežas pie ceļgaliem. Paskatās uz saimnieci, gaidīdams novērtējumu, vai māk uzvesties.
Iveta Kalnozola par Mišas saimnieci kļuva pirms desmit gadiem. Tolaik viņa dzīvoja kopā ar jaunāko meitu, bija nesen izšķīrusies. Saņēma uzaicinājumu no sava drauga Andra paviesoties ar 17 gadus veco Madaru Amerikā. Atgriezās mājās, un dzīve ierasti turpinājās. Ziema, tumši vakari. «Madara teica, ka viņai ir skumji un vēlas sunīti. Kā jau mamma, es stingri atbildēju: «Nekādā gadījumā, nekādu suni!»»
Viņš ir sarkans!
Tomēr Madara aizgāja uz Candera ielas patversmi un ieraudzīja Mišu. Plušķainu un traumētu deviņus mēnešus vecu suņuku. Atrastu uz Salu tilta. Meitene devās ar suni pastaigās un nodēvēja plušķi par Mihailu. «Viņš bija tāds nabadziņš!» Tieši tāpēc Madarai gribējās viņu paņemt no patversmes. Aiznesa mājās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.