Jaunais Delnas vadītājs Jānis Volberts (31) pēc pieredzes biznesā un valsts pārvaldē dodas strādāt sabiedriskajā sektorā. Tur esot lielākas iespējas būt pārmaiņu līderim
Ne Cēzara salāti ar anšoviem, ne ābolu strūdele ap desmitiem no rīta Mazajā Kaņepē vēl nav pieejama, bet nekas no smalkmaizītēm Jāni Volbertu neuzrunā. Tāpēc viņš paliek pie plikas dzērveņu tējas, «ja jums nav iebildumu».
Volberts valsts pārvaldē strādā kopš 2009. gada augusta – sākotnēji Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, vēlāk Ekonomikas ministrijā, kur šobrīd vada ārvalstu investīciju piesaistes, tūrisma un eksporta veicināšanas nodaļu. No 4. aprīļa viņš sāks strādāt sabiedrības par atklātību Delna vadītāja amatā. Kardināli mainīt nodarbošanos nolēmis tāpēc, ka saskatījis izaicinājumu «atbilstoši šā brīža vecumam, enerģijai», lai gan kopumā «ļoti komfortabli juties valsts pārvaldē». «Manī ir zināma daļa no Rietumu izpratnē klasiska ierēdņa, vienlaikus esmu arī ļoti radošs, bet ne pārspīlējot.» Viņš stāsta, ka pirms pāris gadiem bija izveidojis uzņēmumu Nordic Genuine, kas ražojis ādas dizaina priekšmetus, to skaitā maciņus iPhone tālruņiem. «Spēju sev apliecināt, ka neesmu klasisks šauru skatu ierēdnis, vienlaikus izmēģināju reāli, kā ir no sākuma līdz beigām vadīt uzņēmumu,» stāsta Volberts. Firmu 2014. gadā slēdzis, jo hobijs prasījis arvien vairak laika un investīciju un vairs nebija savietojams ar darbu valsts maizē Ekonomikas ministrijā.
Kurš politiķis labāk vadījis ministriju? «Ja es varu vērtēt no sava subjektīvā viedokļa, mums ar ekonomikas ministriem ir bijušas lielas galējības. No Arta Kampara, kur mēs vēl joprojām par elektrību maksājam OIK (obligātā iepirkuma komponenti), kas ietekmē ļoti daudz gan privātpersonas, gan uzņēmumus, beidzot ar Danielu Pavļutu, kurš ieviesa ārkārtīgi augstus inteliģentus standartus, kā radīt politiku, kas transformē ekonomiku,» saka Volberts. «Par Danu Reiznieci-Ozolu – ja man jākomentē, tad liekas, ka viņa ir ārkārtīgi sociāli orientēta, mazāk liberāla kā, piemēram, [Arvils] Ašeradens, un [viņa] tā ļoti pamatīgi un revolucionāri ienāca ministrijā ar lielām reorganizācijām, atlaišanām un tamlīdzīgi,» turpina Volberts. «Savukārt Vjačeslavs Dombrovskis bija tāds, manuprāt, ārkārtīgi pasīvs un virspusējs ministrs no savas intervences un tā, ko viņš vēlējās pienest,» papildina pagaidām vēl Ašeradena pakļautībā strādājošā amatpersona.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.