Gaļinas Poliščukas Liepājas teātrī iestudētā Mūsu pilsētiņa piedāvā realitāti, kas mānās
Liepājas teātra izrādei Mūsu pilsētiņa dots īss un strikts žanra apzīmējums – «realitāte». Pirms 12 gadiem Gaļina Poliščuka Liepājā iestudēja Romeo un Džuljeta. Mīts, kas kļuva par jauniešu kulta izrādi. Tajā bija daudz agresijas, maiguma, tābrīža dzīves realitātes raksturu un notikumu patiesības – līdz pat īstai indes formulai, ko uz skatuves grīdas rakstīja Lorenco. Tāpēc ziņa, ka režisore atgriežas, lai kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu iestudētu šo Torntona Vaildera lugu, kas pārtapusi par dramaturģes Rasas Bugavičutes «versiju par Liepāju», bija ļoti vilinoša.
Turklāt esmu uzveduma mērķauditorija – ienākusi šajā pilsētā uz astoņpadsmit gadiem, te izauguši mani bērni. Tāpēc uzticējos izrādei uzreiz. Taču kādā brīdī uzticēšanās sāka zust, uzreiz pat neattopot – kāpēc.
Pilsēta debesīs
Izrāde patiešām sākas ar Liepājas sajūtu. Cilvēki soļo pa pilsētas ielām, skrien pa liedagu un lec viļņos. Vējš, kas te ir tas pats, kas gaiss, plivina šalles, paceļ meiteņu brunčus un met sejā matus. Viss panākts vienkārši un teatrāli – aktieri plivina apģērbus, bet no skatuves aizmugures slīpi pret skatītāju zāli novietotā milzu spogulī atspīd videoprojekcija, ko rāda uz grīdas. Videokameras acs slīd pāri liedagam, centram, Jaunliepājai ar Liepājas metalurga korpusiem, Karostai (videomākslinieks -8). Uz skatuves ir nedaudzas darbības saliņas – divu ģimeņu virtuves galdi, Statoil veikaliņa lete, radiostudija, kaut ko vajadzīgu skatuves strādnieki uznes un nones, un arī tas atspoguļojas tur augšā, debesīs. Scenogrāfija kļūst par vienu no galvenajām izrādes darbības personām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.