Bērnu grāmatu ilustratore Anita Paegle jau trešo reizi nominēta Hansa Kristiana Andersena balvai. Tā ir prestiža balva. Māksliniece gan uzskata, ka vislielākā dāvana ir bērnu interese
Uz darba galda izklātā baltā papīra lēkā mazas vardītes. Zīmētas Māras Cielēnas grāmatai Sfinksas Albertas noslēpums. Un balts kaķis Kūciņa, pavisam īsts. Te valda tas pats miers, rāmums un labestība, kas Anitas Paegles zīmējumos. Jau kopš 1981. gada Anita Paegle ir ilustrējusi bērnu grāmatas un piedalījusies gandrīz 30 grāmatu radīšanā. Viņa ir lolota ar milzīgu atzinību: vairākas Jāņa Baltvilka, Zelta ābeles un Pastariņa balvas, divas reizes nominēta starptautiskajai Astrīdas Lindgrēnes balvai un nu jau trešo reizi – prestižajai Hansa Kristiana Andersena balvai (balvu pasniegs 10. augustā Jaunzēlandē), kas ir augstākais starptautiskais apbalvojums bērnu literatūras autoriem un ilustratoriem.
Kura balva vai atzinība jums ir nozīmīga?
Mans pirmais Baltvilka kuģītis (Jāņa Baltvilka balva ir balta laiva ar baltu vilku, pirmo no savām trijām Paegle saņēma 2005. gadā – red.). Taču man kopš bērnības nepatīk konkursi. Brīnos par cilvēkiem, kuriem patīk pūļi un uzstāšanās. Vienmēr esmu no tā izvairījusies. Kad saņemu balvu, es uz darbu, par ko esmu izpelnījusies atzinību, skatos citām acīm. It kā nezinātu, kas to uzzīmējis.
Kopš pagājušā gada pavasara, kad Mākslas akadēmijā bija manu darbu izstāde Brīnumainais pasaku dārzs, man ir izveidojusies sadarbība ar Rīgas 1. speciālo internātpamatskolas septīto klasi. Bija kopīgs Ziemassvētku pasākums, runājām par grāmatām un zīmējumiem. Rādīju pasaku monētu Pieci kaķi, runājām par kaķiem, kopā zīmēsim kaķus. Esmu iemīļojusi šos bērnus. Tas nekas, ka kāds nevar pateikt, kas viņam patīk. Skolotāja stāsta, ka pēc mūsu tikšanās viņi reizēm turpina sarunas, kaut ko no pārrunātā uzzīmē. Izstādes viesu grāmatā skolotāja Ināra man atstāja ierakstu: «Paldies par katram sīcītim un puteklītim doto iespēju stāstīt savu stāstu!» Daži bērni parakstījās, daži, kuri to nemācēja, atstāja iniciāļus. Tad es pie viņiem aizgāju, gribēju redzēt bērnus, kuri bija ierakstījuši kaut burtiņu manā kladē. Tā sākās mūsu draudzība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.