Baltijas atslēga vai trūkstošais posms Baltijas ceļā? • IR.lv

Baltijas atslēga vai trūkstošais posms Baltijas ceļā?

22
Televīzijas tornis Zaķusalā. Foto: Edijs Pālens, LETA
Ainārs Dimants

Kāpēc neprotam būvēt efektīvau nacionālo mediju

2014.gadā mūsu valstī turpināja rosīgi sanākt darba grupas, kurās tika aizgūtnēm spriests, un dažādu nokrāsu politiķi pat Krievijas agresijas pret Ukrainu propagandas ēnā, Valsts prezidenta vārdiem izsakoties, lielākoties veica butaforiskas darbības, vienlaikus nedarot to, kāpēc ir ievēlēti, – nepieņēma izšķirošus lēmumus par elektroniskās plašsaziņas nozares ekspertu un komunikācijas zinātnieku izstrādātām fundamentālām iniciatīvām nacionālās informācijas telpas stiprināšanai.

Pat apkaroja vai, mazākais, bremzēja tās, sakot, ka šādas inovācijas nav aktuālas: sākot ar Latvijas Sabiedrisko mediju kā vienu juridisko personu, lai mediju tehnoloģiskās konverģences apstākļos novērstu mākslīgus juridiskos, administratīvos un finansiālos šķēršļus Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sadarbībai un kopīgai interneta platformai. Un lai veidotu sabiedrisko mediju maksimāli konkurētspējīgu – par nācijas stratēģiskās komunikācijas enkuru sabiedrības saliedētības un kopējas nacionālās identitātes vairogam. Kā pienākas Eiropas demokrātiskā, tiesiskā, sociāli atbildīgā un nacionālā valstī, ko nosaka mūsu Satversme.

Esam tik bagāti, ka varam atļauties greznību finansēt nevis vienu, bet divas struktūras, kad pēc iespējas efektīvāk jābūvē nacionālā medija tagadnes un nākotnes galveno – interneta – platformu, ko ievērojami vieglāk un labāk darīt vienas juridiskās personas ietvaros?

Jau vairākus gadus vienots sabiedriskais medijs ir realitāte Igaunijā un Lietuvā, konceptuālu lēmumu par to jau 2011.gadā pieņēma arī Latvijas valdība, apstiprinot elektronisko sakaru nozares attīstības pamatnostādnes, un tas nav atcelts, bet Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020. gadam arī 2014.gadā palika tikai uz papīra: „Latvijas sabiedrībai kopumā un dažādām tās grupām ir iespēja gūt informāciju vienotā, savstarpēji saistītā un uzticamā informācijas telpā. Tas panākts, koncentrējot resursus sabiedriskā medija attīstīšanai un uzturēšanai.”

Otrs piemērs – ar zemāku krievvalodīgo īpatsvaru, it īpaši absolūtos skaitļos, un mazāku iekšzemes kopproduktu Igaunija jau 2014.gadā pieņēma lēmumu par savas sabiedriskās televīzijas programmas izveidi krievu valodā. Lieki atkārtot, kādu iemeslu dēļ.

Trešais piemērs – to pašu iemeslu dēļ Lietuva no vēl mazāka valsts dotācijas līmeņa, nekā ir Latvijā, tagad atstājot mūsu valsti pēdējā vietā Eiropas Savienībā, 2014.gadā sasparojās un pieņēma lēmumu ar 2015.gadu vienā rāvienā dubultot sava sabiedriskā medija finansējumu par nodokļu maksātāju naudu no 15 miljoniem eiro uz 30 miljoniem eiro gadā, sasniedzot Igaunijas līmeni.

Toties Latvijā valsts dotācija veseliem diviem sabiedriskajiem medijiem tagad salīdzinājumā ar jebkuru no abām pārējām Baltijas valstīm ir mazāka par veselu trešdaļu – par 10 miljoniem eiro.

Ak – nav reāli panākt? 1,5% no valsts un pašvaldību ienākumu nodokļa un 1,3% no akcīzes nodokļa Lietuvā turpmāk tiek paredzēti neatkarīgam sabiedriskā medija finansējumam, vienlaikus izejot gan no reklāmas tirgus, gan radot jaunu sabiedriskā medija finansēšanas modeli, labāku nekā Igaunijā. Arī Lietuva var.

Latvija līdz šim nevar pat izveidot atsevišķu Sabiedrisko mediju padomi, atbrīvojot audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatora iestādi – Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) – no šīs neraksturīgās funkcijas, ar kuru likumdevējs ir ieprogrammējis interešu konfliktu, kāda regulatoram nav nevienā Eiropas Savienības valstī, ne tikai Igaunijā un Lietuvā.

Gandrīz vai neērti atgādināt, ka visi šie jautājumi būtu atrisināti, ja Ministru kabinets un Saeima būtu atbalstījusi NEPLP jau 2012.gadā apstiprināto un tad, pēc politiķu vēlmes to detalizēt, 2013.gadā vēlreiz pieņemto Latvijas Sabiedriskā medija koncepciju. Tad nebūtu nokavēti gadi, tostarp palaižot garām prāvus Eiropas Savienības līdzekļus sabiedrisko mediju attīstībai no jaunā plānošanas perioda.

Par ekspertīzes un nozares vadības apzinātu ignorēšanu lai spriež vēlētāji un vēstures – bet varbūt pat Satversmes – tiesa. Katrā gadījumā NEPLP kā patstāvīga iestāde, kurai gan – pretēji Eiropas un mūszemes ekspertu rekomendācijām – likumdevējs nav lēmis neatkarīgu finansējumu no elektroniskās plašsaziņas līdzekļiem procentos no to apgrozījuma, turpinās iet soli pa solim. Lai Latvija būtu Baltijas atslēga Eiropā, nevis trūkstošais posms Baltijas ceļā.

Autors ir prof. Dr. , NEPL padomes priekšsēdētājs

 

Komentāri (22)

DontUworry 17.04.2015. 11.09

Valsts SIA ar parlamentāru kontroli un jauktu finansējumu (reklāma plus nodokļi) nebūt nav sabiedriska raidorganizācija. Skandināvijas valstīs nacionālās TV un radio sabiedrības ir pilnīgi brīvas no reklāmas, un to īpašnieks ir Radio un TV fonds, nevis valsts. Raidorganizācijas finansē katra mājsaimniecība, tās vada pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

+2
0
Atbildēt

0

Absints 17.04.2015. 10.36

Nu rekur atkal tas pats. Izsaucieni LSM, LSM… A kur REĀLO problēmu risināšana?

+3
-1
Atbildēt

1

uldis-v 19.04.2015. 21.28

Džeris49:Latvijā sabiedrība ir sašķelta, tāpēc viss ir vēl problematiskāk.

———

Labāk būtu teikt:”Latvijā ir maz demokrātijas un daudz autoritārisma atbalstītāju.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu