Atmiņas par Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti rakstniece Daina Avotiņa (89) izdevusi grāmatā, lai ļaudis apjaustu – dzejnieki nebija pārcilvēki. «Viņi bija vienkārši. Cilvēka lielums ir viņa vienkāršībā,» saka Avotiņa, kura lielu daļu mūža dzīvoja laikā, kad daudzi savu svētnīcu atrada dzejā
Uz dzimtas māju sliekšņa Daina Avotiņa mūs sagaida, aizsējusi raibu priekšautu. Uzklājusi galdu ar kartupeļiem, kotletēm un pašas marinētiem gurķīšiem. Vairāk nekā 20 gadu dzīvojot Mačkalnos Alojā, ieradusi ik dienu gatavot pusdienas. «Nekas dižs man nav jādara,» nosējusi širci, paskaidro Daina. «No rīta stundu rakstu, tad sāku taisīt pusdienas. Kamēr ēdiens uz plīts gatavojas, atkal varu stundu mierīgi pastrādāt pie datora. Pēcpusdienās izeju pa mežu pastaigāt un pēc tam gan neko nerakstu, tad tulkoju.»
Daina Avotiņa dzīvo apskaužami rosīgu radošo dzīvi. Daudz raksta, nupat nodevusi lasītājiem grāmatu Mani spēka pīlāri – atmiņas par Ziedoni un Vācieti. Vēlas pastāstīt arī par citiem literātiem, ar kuriem sadraudzējās 60., 70.gados, strādājot izdevniecībā Liesma un vēlāk Rakstnieku savienībā. «Doma rakstīt grāmatu radās tad, kad nomira Imants [Ziedonis]. Teikšu, kā domāju – man šķiet, ka pašlaik Imanta vārdu nelietīgi lieki valkā, par daudz un tādos pasākumos, kādi viņam diezin vai būtu patikuši. Domājot par to, sāku pētīt savu jūrnieku koka lādi, kurā glabāju vēstules. Saliku vienkopus Imanta vēstules – krietni daudz! Arī Ojāra Vācieša vēstuļu bija daudz. Tad radās ideja, ka es taču varētu par abiem uzrakstīt, publicējot arī vēstules. Varbūt cilvēkiem ir interesanti tās izlasīt?»
Ir gan, par to liecina interese, ar kādu uztverti Mani spēka pīlāri. Tajā abi dzejnieki atdzīvināti no hrestomātijas grāmatu sastinguma – cilvēcīgi, ar ikdienišķām ķibelēm un nebūšanām, ar alkām pēc mīļuma, īsti. Tagad Daina pieraksta atmiņas par dzejnieku Imantu Auziņu. «Viņš bija apbrīnojami gudrs dzejnieks, literatūras vērtētājs, publicists. Stingru mugurkaulu. Daudzi no mums jutās spiesti iestāties komunistiskajā partijā, arī es, turpretim Imants Auziņš, ne bārts, ne lūgts, to nedarīja. Viņš stāvēja kā klints savā pārliecībā.» Grāmatas vērti būtu arī Dainas stāstījumi par Māri Čaklo, Regīnu Ezeru, Mirdzu Ķempi, Olgu Lisovsku, Liju Brīdaku, Āriju Elksni, Jāni Peteru, Albertu Belu, Zigmundu Skujiņu. Dainas Avotiņas laikabiedri ir literāti, kuru darbi padomju laikos bija kā uz mēles uzlikta dievmaizīte.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.