Mākslinieks Krišs Salmanis, kurš veido arī Ir vāku dizainu, nesen pēc atgriešanās no radoša komandējuma Japānā dalījās iespaidos – japāņi sapratuši, ka jēdzīgāk ir sadarboties un rūpēties par kopēju labumu, nevis cīnīties katram par sevi. Ik pa laikam brīvprātīgie pieteikušies arī Krišam palīdzēt viņa projektā, un šāda atsaucība bijusi raksturīga dažādās situācijās. Galu galā, arī latvieša radošais komandējums bija nevis bagātu fondu, bet vietējā ciematiņa uzņēmēju sarūpēts – kopiena nolēmusi, ka, uzaicinot viesmāksliniekus no pasaules malām, bagātinājušies būs visi.
«Reflekss, ka varētu izdarīt izvēli, kas personīgi nav tev izdevīga, bet tas ir valsts labumam vai kādai lielākai idejai, Latvijā gandrīz neeksistē,» turpretī pamanījusi politoloģe Vita Matīsa par mums, latviešiem. Savtīga ir ne tikai nomenklatūras kasta, bet visa sabiedrība. Taču tā nav bijis vienmēr – paaudze, kas izsapņoja un izveidoja Latviju, bija gatava upurēties un riskēt ar savu ādu, lai rastos kopējs labums, lai būtu valsts. Tāpēc Vita Matīsa iesaka Latvijas simtgadi sagaidīt, izceļot šos ziedošanās piemērus, lai mēs paši novērtētu, ka arī tā iespējams dzīvot.
Citā veidā, caur nesen piedzīvota svētceļojuma atjaunojošo pieredzi, šo pašu vēsti nes arī mācītājs Krists Kalniņš. Traucoties ikdienas karuselī un rūpējoties par praktiskām lietām, ir ļoti viegli sareibt, pazaudēt atskaites punktus. «Mums dzīves telpā pietrūkst laika strādāt ar sevi, mainīt sevi,» saka mācītājs. Ja ir vajadzīgs ārējs pamudinājums, adventa laiks ir piemērots brīdis izkāpt no karuseļa. Patiesībā jebkurš brīdis ir piemērots.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.