Īstā drošības fronte prātos • IR.lv

Īstā drošības fronte prātos

4
Vita Matīsa.
Nellija Ločmele

Taisnīguma un spējas upurēties kopējam labumam ļoti pietrūkst mūsdienu Latvijā, tāpēc Vita Matīsa atgādina – valsts pirmsākumu paaudze savu ideālu dēļ riskēja ar dzīvību

Politoloģe Vita Matīsa nav «runājošo galvu» vidū, kas ikdienā komentē aktuālās norises Latvijā, taču viņas šerpais viedoklis allaž izraisa viļņošanos – gan oponentos, gan piekritējios. ASV dzimusī un Šveicē doktora grādu ieguvusī Matīsa joprojām dala savu laiku starp šīm divām valstīm, bet Latvijā lasa lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā un Kultūras akadēmijā. Mūsu saruna Ir redakcijā notika valsts svētku gaidās, taču pēc divām dienām Parīzi satricināja terorakti. Kad lūdzu dalīties pārdomās, kā šī asinspirts ietekmēs Eiropas nākotni, Vita Matīsa atbildēja jau no Kastaņolas, kur nupat tautā palaists Raiņa grāmatas Kastaņola tulkotais izdevums ar viņas ievadvārdiem. Vieta, kas savulaik iedvesmoja pārmaiņām Raini, arī Matīsai liek cerēt, ka šis uzbrukums liks mums atmosties un atjaunot spēkus, lai novērstu draudus Eiropas dzīvesveidam.

No Raiņa jubilejas gada mans spilgtākais iespaids ir Viestura Kairiša Uguns un nakts iestudējumā – Laimdota ledusskapī, provokatīvs simbols labklājības valstij bez ideāliem. Ar kādu metaforu jūs raksturotu šodienu?
Izrādi vēl neesmu redzējusi, bet, ja Kairiša mērķis bija pateikt, ka mēs tikai ejam uz labklājības valsti un aizmirstam visu pārējo, es domāju, realitātē ir daudz trakāk. Katrs meklē personīgo izdevīgumu. Reflekss, ka varētu izdarīt izvēli, kas personīgi nav tev izdevīga, bet tas ir valsts labumam vai kādai lielākai idejai, Latvijā gandrīz neeksistē. Tas ir pazaudēts, toties mana tēva un mātes paaudzei, kas auga kopā ar Latvijas valsti, tas bija atliku likām. Mūsdienu Latvijā tā nav – to saku, pati sevi ieskaitot. Jo daudzi refleksi, kas man bija automātiski 90.gadu sākumā, tādi vairs nav.

Kaut vai tepat, Barona ielā, pretī mūsu darbam deviņdesmitajos bija kasešu kiosks, kur visu laiku spēlēja šausmīgi skaļu mūziku. Neviens no darbiniekiem neuzdrīkstējās iebilst – ko mēs iesim, tur noteikti ir reketieri, vēl nošaus. Es teicu: nē, ja neviens neko nedara, nekas arī nemainīsies! Un es katru reizi skrēju pāri ielai, līdz beidzot viņi apklusa. Bet es nezinu, vai šodien tā darītu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu