Apmaldoties tumsā

Izrāde Meistars un Margarita – reliģiskie simboli jaucas un jūk, tāpat kā varoņu attiecības

Fakts, ka režisores Indras Rogas Zojas dzīvoklim Valmieras Drāmas teātrī sekos Meistara un Margaritas iestudējums, intriģēja. Iecere par abu Mihaila Bulgakova darbu skatuvisku pēctecību ir asprātīga (arī praktiska, jo ļauj izmantot Mārtiņa Vilkārša jau uzbūvēto scenogrāfiju), turklāt romāns ir tik populārs, ka pirmizrāde, protams, bija ļoti gaidīta, pat apzinoties sarežģītās problēmas, ko inscenējums veidotājiem sagādās. Piemēram, to, ka Volanda (Sātana) lomai režisore uzaicināja jaunu režisoru bez vērā ņemamas aktiera pieredzes – Jāni Znotiņu (tieši tāpat kā citā savā izrādē Doktorā Živago tobrīd nepazīstamo aktieri Kasparu Zāli). Indra Roga riskēja. 

Diemžēl Valmierā brīnums nenotiek. Būtiskākais, kas minams par Znotiņa lomu, diez vai ir liels kompliments, proti, šis nav sliktākais aktierdarbs izrādē. Lai gan, ja apdomā… bez aktiera izglītības, pieredzes, ļoti sarežģītā lomā. Jā, Znotiņš izlīdzas ar amatieriski dekoratīviem žestiem un intonācijām, pūloties iemiesot (zeme atveries!) reālistisku priekšstatu par Sātanu. Tomēr nekas neliecina, ka režisore no viņa būtu prasījusi ko citu. 

Izrāde nav veiksmīga citu iemeslu dēļ. Vispirms – Rogai neizdodas radīt nereālistiskas pasaules gaisotni, no kuras Meistarā un Margaritā izvairīties nav iespējams. Negribas spekulēt, par ko stāsta Bulgakova romāns – tajā ir tik daudz slāņu, ka katrs lasītājs (katrā lasīšanas reizē) tur atrod ko jaunu: sākot no mīlas stāsta, vēstures liecības, mākslinieka likteņa, sadzīviskiem jokiem, līdz reliģiskam, filozofiskam vai metafiziskam traktātam. Vienā izrādē to iekļaut nav iespējams, tomēr jebkurā gadījumā nevar izvairīties no «trikiem»: pārvērtības, halucinācijas, lidojumi – tie virza romāna sižetu. Sadzīviski veidotā izrādē ar to galā netikt.