Prezidenta drosme

Kamēr Maskava nav izrādījusi nožēlu par pāridarījumiem Latvijai, mūsu valsts pārstāvjiem nav vietas līdzdalībai okupantu svētkos

Latvija šā gada pirmajā pusē ir prezidējošā valsts Eiropas Savienības padomē. Ja mēs domājām, ka tā būs iespēja celt Latviju gaismā un kaut kādā veidā vairāk ietekmēt Eiropas Savienības darbību, tad dažs labs ir to tomēr iztulkojis kā pienākumu noklusēt Latvijas balsi un izrādīt pārspīlētu neitralitāti.

Runa ir par Latvijas prezidenta došanos vai nedošanos uz Maskavu piedalīties 9.maija svinībās. Prezidenta padomnieks, bijušais ES komisārs Andris Piebalgs, izteicās, ka „ja mēs nebūtu prezidējošā valsts, Bērziņš jau būtu paziņojis par savu lēmumu… Tas uzliek par pienākumu prezidējošajai valstij skatīties, kāds ir kopējais ES noskaņojums. Nevis skriet viņam pa priekšu, bet mēģināt atrast consensus”.

Katru gadu parādās jautājums – vai doties, vai nedoties uz Maskavu.

Tā kā uzaugu Austrālijā, man ir pārsteigums Latvijā uzzināt, ka Otrais pasaules karš bija cīņa starp Krieviju un fašismu, kuru cīņu uzvarēja Maskava. Es sapratu, ka fašisms bija politiskā iekārta Itālijā (kura neiebruka Latvijā), ka Vācija bija nacionāli sociālistiska valsts, un ka Maskava vadīja ne Krieviju, bet gan Sociālistisku republiku savienību. Un ka tādas valstis kā ASV un Lielbritānija spēlēja zināmu lomu Otrā pasaules kara uzvarā.

Kur nu vēl Latvijā mazpieminētais fakts, ka Otrais pasaules karš beidzās ne kaut kādā 8. vai 9.maijā, bet tikai 1945.gada 2.septembrī, kad Japānas impērijas pārstāvji parakstīja bezierunu padošanās dokumentus. 6.augustā ASV bija nometusi atombumbu uz Japānas pilsētu Hirosimu, un 8.augustā Padomju savienība bija pieteikusi karu Japānai.

Tad jāprasa – kāpēc 9.maijs un kāpēc Maskava? Vai mēs patiešām esam pakļauti padomju propagandai par karu, fašismu un okupāciju, kas it kā nebija okupācija? Šī pati Padomju savienība, kuras darbus slavēs 9.maijā, veica militāru uzbrukumu neitrālās Latvijas robežsargiem 1940.gada 15.jūnijā (tātad Otrā pasaules kara laikā) un divas dienas vēlāk – pēc Latvijas valdības bezierunu padošanās – okupēja Latviju. Pēc vācu spēku padzīšanas turpinājās Maskavas vadītā okupācija.

Kamēr Maskava nav izrādījusi nožēlu par pāridarījumiem Latvijai (uz materiālu kompensāciju, laikam, nav ko cerēt), Latvijas pārstāvjiem nav vietas piedalīties okupantu svētkos.

Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības padomē nav tikai neitrāls birokrātisks darbs, bet iespēja izrādīt īsta prezidenta drosmi – rādīt ceļu.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors Austrālijā