Būsim godīgi – aicinājums atjaunot Ceļu fondu nozīmē aicinājumu celt akcīzes nodokli degvielai
Tik daudz spekulāciju ap un par nodokļiem nav bijis kopš 1993.gada, kad Latvijas nodokļu sistēma tikai veidojās. Ilggadējs Latvijas premjerministrs, ļoti konservatīvs politiķis Andris Bērziņš (nejaukt ar valsts prezidentu A.B, Saeimas deputātu A.B. un aktieri A.B.!) nācis klajā ar aicinājumu visām partijām – atjaunot ceļu fondu un ieguldīt Latvijas ceļos 4 miljardus eiro, ko valsts neesot ceļos ieguldījusi kopš 2002.gada.
Nav grūti ielūkoties šā tālā gada preses slejās, kad ceļinieki ultimatīvā formā naudu prasīja tieši šim Andrim Bērziņam. Bet Andris Bērziņš vairāk naudu nedeva, jo augstu turēja valsts budžeta stabilitātes karogu.
Ingrīdas Circenes (Vienotība) likumprojekts veselības finansēšanai paredz nelielu nodalītu naudu veselībai. Kultūras ministrija ilgojas pēc azartspēļu naudas. Katra ministrija labprāt redzētu savu ienākumu avotu, kuram labi pildoties, finansējums nonāktu ministrijas vai resora rīcībā un būtu vieglāk tērējams, būtu apgrūtināms ar aizņēmumiem, nebūtu atkarīgs no Finanšu ministrijas ietekmes.
Protams, var arī tā – izveidot no konkrētiem nodokļiem savācamu Aizsardzības fondu, Ierēdņu fondu, Dziesmu svētku fondu, Graudu fondu un Alus fondu, sagriezt visu Finanšu ministrijas ieplānoto budžetu kā picu šķēlēs un izdalīt tērētājiem, bet pēc tam Finanšu ministriju atlaist (tiesa, tie paši ierēdņi tad izveidotu 12 finanšu miniministrijas citās ministrijās).
Bijušais premjerministrs ir izcili informēts par valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu daļu. Latvijā kopējā nodokļu likme ir nedaudz pāri 30%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs (nodokļu ieņēmumus grūti salīdzināt, piemēram, Latvijā iekasē septiņus dažādus nodokļus, bet Francijā 26). Nodokļu likme Latvijā ir vismazākā Baltijas valstu vidū.
Latvijā nodokļu ieņēmumi pret iekšzemes kopproduktu (IKP) tuvākajos gados nokritīsies līdz 25%, kas krietni atšķirtos no Eiropas vidējiem 40%. Zemais nodokļu īpatsvars pret IKP ir ļoti aktuāls jautājums pat pie arvien labākas nodokļu maksāšanas disciplīnas un Valsts ieņēmumu dienesta darbības.
Savukārt visas ministrijas, visi ierēdņi, visi politiķi, visa prese un iedzīvotāji pieprasa no budžeta papildus līdzekļus skolotāju algām, pensijām, veselības aprūpei, aizsardzībai, molicistiem, tiesām un, protams, arī ceļu būvei. Andris Bērziņš, protams, labi pazīst finanšu ministru Andri Vilku (Vienotība), kurš viņu labprāt iepazīstinātu ar Latvijas budžeta principu – cik ieņemam no nodokļiem, tik iztērējam.
Tātad – vēlamies labākus ceļus, mums vairāk jāiekasē ar nodokļiem. Ja Andris Bērziņš aicina izveidot ceļu fondu, kas varētu gadā tērēt papildus pusmiljardu eiro, akcīzes nodoklis benzīnam un dīzelim jāpaceļ pa 30 eirocentiem litrā, kas, protams atsauksies uz visu pārējo ekonomiku – pārtikas un transporta cenām, dzelzceļu, kuģniecību, aizsardzību utt.
Bet tā jau ir politiska izšķiršanās. To grūti panākt ar priekšvēlēšanu lozungiem.
Pretējā gadījumā nāksies pārskatīt – vai mums vajag uzturēt visus ceļus, kas mums Latvijā ir. Latvijas Autoceļu uzturētāja apsaimniekojamo valsts autoceļu kopgarums ir 20 115 kilometri, tai skaitā galvenie autoceļi – 1669 kilometri, reģionālie autoceļi – 5318 kilometri un vietējie autoceļi – 13 128 kilometri.
Tas viss uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju, to visu kopēji uzber, grantē, asfaltē, tīra un lāpa mūsu kopēji iemaksātie nodokļi. Patīk vai ne – iedzīvotāju skaitam Latvijas laukos samazinoties, daļa ceļu vienkārši būs jāslēdz. Mēs nespējam iemaksāt valsts budžetā tik daudz nodokļu naudas, lai šos ceļus uzturētu.
Tiem, kas izlasījuši līdz galam, divas vēstis, lai atturētu no interneta piesārņošanas: autors nelasa komentārus; autors nepārstāv nevienu partiju un negrasās balotēties vēlēšanās.
Autors ir ārsts
Komentāri (31)