Nepadoties • IR.lv

Nepadoties

2
Foto — Andrejs Terentjevs, F64
Anda Burve-Rozīte

Dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups (51) ir pirmais, kurš nominēts gada balvai literatūrā gan par dzeju, gan par tulkojumu. Intervijā viņš stāsta, kā upe un matemātika palīdz radīt dzejoļus, un arī izsakās, par ko latviešiem būtu lepni jāizslej galva

Nesen atgriezies no Nikaragvas, kur ar dzejas lasījumiem piedalījās 10. starptautiskajā dzejas festivālā Granadā, Edvīns Raups uzzināja, ka pieteikts 2013.gada literatūras balvai gan par jaunradīto dzejas krājumu Mirklis šis, gan arī par Federiko Garsijas Lorkas Lekciju tulkojumu. Kad 90.gadu sākumā iznāca pirmās Raupa dzejas grāmatas, literatūras kritiķi viņu dēvēja par metaforu meistaru, apbrīnoja piesātināto valodu. Raups stāsta, ka interesējas par pasaules maģiskumu, un tas atspoguļojas viņa dzejā. 

Jaunībā Raupu saistīja valodas, tā viņš sāka mācīties spāņu valodu. Drīz vien kaislīgi iemīlēja spāņu tautasdziesmas. Vairākums spāņu literatūras dižgaru latviešu valodā tulkoti tieši ar viņa spalvaskātu jeb, drīzāk jāsaka, garu. Patlaban Raups strādā pie spāņu rakstnieka Luisa Martina Santosa romāna Klusuma laiks tulkojuma.

Ko notikumiem bagātajā laikā vairāk lasi – ziņas vai literatūru?

Manu ikdienu veido tulkošanas darbi, un, dzīvojot mājās, visu laiku ir iespēja apdomāt dzīvi. Pēdējā laika notikumi Ukrainā liecina, ka malā stāvēt nedrīkst. Sākumā laidu gar ausīm, bet to, kas tagad tur izvērsies, ar eiropieša 21.gadsimta prātu grūti aptvert.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu