Spogulis žurnālistiem

Žēl, ka politikas vietā apspriežam vecumu un dzimumu

Tehnokrāte – tas ir viens no raksturojumiem, ko sabiedriskajā telpā dzirdam par uz valdības vadītāja amatu pretendējošo Laimdotu Straujumu. Tā kā man tiešas saskarsmes ar L.Straujumu līdz šim nav bijis, un viņas uzskatus nezinu, tad atliek vien paļauties uz “zinātājiem”, kuri tik droši un pārliecinoši bārsta dažādus apgalvojumus par viņu. Laikam jau zina, ko runā un raksta.

Tomēr drošības labad, kad darīšana ir ar svešvārdu, ieskatījos “Latviešu valodas vārdnīcā” (Rīga, “Avots”, 1998). Tur tāda vārda vispār nav. Tad nu meklēju tīmekļa vietnē tezaurs.lv, kur sadaļā “Skaidrojošā vārdnīca” atrodu skaidrojumu vārdam tehnokrāts (-e). Tas izrādās ir “tehnokrātijas piekritējs, pārstāvis”. Meklēju, ko nozīmē vārds “tehnokrātija”. Un, lūk, ko atrodu – “tehnokrātija – uzskats, arī sabiedriska kustība, kuras pamatā ir pārliecība par tehnizācijas, industrializācijas izcilu nozīmi sabiedrības attīstībā; tehnikas speciālistu, inženieru kopums, kas pārvalda sabiedrību”.

Paskatoties L.Straujumas dzīves un darba gājumu, tur parādās viņas matemātiķes izglītība, ekonomikas doktores grāds un darbs dažādās ar lauksaimniecības nozari un valsts pārvaldi saistītās iestādēs, taču nekas par tehniku vai inženieriem. Iespējams, ka, pat nebūdama inženiere un ar tehniku saistīts cilvēks, viņa tiešām aizraujas ar tehnizāciju un industrializāciju, taču to līdz šim gan nav izdevies noskaidrot.

Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļiem ir vairāk interesējuši dzimuma, vecuma un harismas (no skaidrojošās vārdnīcas – harisma ir personas autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju) jautājumi.

Par lietas būtību

Var jau būt, ka manis izmantotās vārdnīcas ir novecojušas un ka ierēdniecību mūsdienās dēvē par tehnokrātiju neatkarīgi no tā, ko saka vārdnīcas. Tomēr dīvaini ir cilvēku, kurš pilnus divus gadus ir ieņēmis politisku – ministra – amatu, joprojām saukt par ierēdni, tehnokrātu utt. Vai smīkņāt kā par “zemnieci”, kura vadījusi tādu dīvainu un nevienam it kā nevajadzīgu Zemkopības ministriju.

Protams, ka lauksaimniecībā, zvejniecībā un mežu apsaimniekošanā ir nodarbināts salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, tomēr, paraugoties mūsu valsts kartē, ir acīm redzams, ka lauki, meži un jūras piekraste veido lielāko daļu mūsu valsts teritorijas. Un tas, kā mēs to apsaimniekojam, ir tieši Zemkopības ministrijas atbildība. Līdz ar to varētu teikt, ka tā ir pat ļoti nozīmīga ministrija. Mans nolūks nav šeit runāt L.Straujumas vietā. Gan tāpēc, ka man nav līdz galam īsti skaidrs, kāpēc un kā tieši viņa tika izvēlēta par valdības vadītāja amata kandidāti, gan arī tāpēc, ka es nezinu, ko viņa domā un uzskata. Mans nolūks ir vērsties pie amata brāļiem žurnālistiem un lūgt, lai viņi dara savu darbu tikpat labi, kā to pieprasa no tiem pašiem politiķiem un ierēdņiem.

Vai tad ir tik grūti tā vietā, lai apspriestu vecumu, dzimumu un vēl citas dīvainas lietas, izvērtēt ministres līdzšinējo darbību vai pajautāt viņai pašai, kādi ir viņas politiskie uzskati un domas valstij svarīgos jautājumos? Pat ja neesam saņēmuši no “Vienotības” un tās politiskajiem partneriem atbildes par šo sasteigto un noslēpumaino izvēli, tas jau ir noiets posms. Ja reiz kandidāts ir izvēlēts, un tas, visticamāk, vadīs mūsu valdību un valsti lielāko daļu no šā gada, tad ar steigu būtu jāķeras noskaidrot, ar kādiem politiskiem uzskatiem un mērķiem mums jārēķinās. Diezin vai ar to vien būs gana, ka tiks turpināts “Dombrovska kurss”.

Neglīta aina

Tas, kas straujajā tīmekļa, peļņas un reitingu laikmetā plašsaziņas līdzekļiem nav vēlmes iedziļināties un vērtēt lietas pēc būtības, nav nekāds jaunums vai noslēpums. Tomēr gadījums ar L.Straujumu parāda pavisam neglītu ainu, kur plašsaziņas līdzekļi un kolēģi žurnālisti sabiedriskajos tīklos nekaunas lietot tādus apzīmējumus un iztirzāt tādas tēmas, kas vairāk iederas anonīmo interneta komentāru kategorijā nevis attīstītas sabiedrības sabiedriskajā sarunā par tik būtiskiem jautājumiem kā savas valsts pārvaldīšana. Ko iegūstam paši un sabiedrība kopumā, ja nicinoši izsakāmies par sievietēm, pensijas vecuma cilvēkiem, zemniekiem utt.?

Ja reiz sagaidām tik daudz un esam tik prasīgi pret politiķiem, ierēdņiem un citiem plašsaziņas līdzekļu starmešu gaismā nonākušajiem sabiedrības locekļiem, tad būtu īsi vietā arī pašiem paraudzīties spogulī un pavērtēt, kā darām savu darbu un kādā virzienā vedinām mūsu sabiedrību. Galu galā arī mums sabiedrība ir dāvājusi savu uzticību to godam pārstāvēt.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste