Latvija un Igaunija - līdzīgas un atšķirīgas. Tāpat kā šajā attēlā pērnvasar iemūžinātie abu valstu galvaspilsētu mēri - Tallinas mērs Edgars Savisārs (no labās) un Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs Rātslaukumā. Foto: Edijs Pālens, LETA
Vai paši saprotam, ko īsti gribam mainīt politikā
Kad Latvijas prezidents Andris Bērziņš pagājušā nedēļā televīzijā izteicās par iespējami nepieciešamajām pārmaiņām partiju un vēlēšanu sistēmā - minimālā partijas biedru skaita palielināšanu un 5% vēlēšanu barjeras palielināšanu -, viņš kā piemēru piesauca Igauniju. Proti, Igaunijā parlamentā ievēlētajās četrās partijās kopumā esot 43 000 biedru, kamēr Latvijas piecās parlamentārajās partijās vien 12 000. Tādējādi, pēc prezidenta domām, mūsu partijas pārstāvot daudz šaurāku interešu loku un ir palikušas interešu kluba līmenī.
Tas, ka nereti mēdzam sevi salīdzināt ar igauņiem un piemēru dažādu problēmu risināšanai meklēt kaimiņzemē uz ziemeļiem, nav nekas jauns un neparasts. Tas nav arī nekas peļams, jo igauņi pēc neatkarības atjaunošanas savu valsti sakārtojuši lielā mērā pēc Somijas piemēra, un kāpēc lai mēs neturpinātu dzīvē ieviest citur jau pārbaudītas un labas idejas. Tomēr šajā gadījumā varam iekāpt kurpēs, no kurām igauņu jūtas jau izauguši.
