Dziesmu svētkos 2008.gadā. Foto: Evija Trifanova, LETA
Elitārisms ir pretrunā Dziesmu svētku būtībai
Liekas, ka par Dziesmu un deju svētku biļešu dalīšanas nebūšanām pēdējo nedēļu laikā ir pateikts tik daudz, ka diezin vai vairāk ko var piebilst. Par dīvaini sadalītajām biļetēm un ielūgumiem it kā nav jēgas vairs ko piebilst, jo viss jau ir sadalīts un laika rats atpakaļ nav pagriežams.
Ja svētkus uztver tikai kā prestižu un "pienākumu" būt klāt noslēguma koncertā vai kā jebkuru citu "andeli" ar deficīta precēm, tad tiešām nav ko vairāk meklēt blusas kažokā. Taču Dziesmu svētkus var uztvert, un es domāju, ka lielākā daļa Latvijas tautas tos arī uztver kā kaut ko ikdienas "pienākumiem" un "andelēm" pāri stāvošu. Tieši tādēļ arī tik liela neizpratne un nerimstošas emocijas.
Lai kādi laiki nebūtu mūsu zemei pāri gājuši un kādas ideoloģijas centušās atstāt savu nospiedumu uz svētkiem, Dziesmu svētki teju pusotra gadsimta ilgā vēsturē ir apbrīnojamā kārtā saglabājuši savu kodolu - caur dziesmu, caur kultūru, caur garaspēku apliecināt sev pašiem un parādīt citiem savu labāko, tīrāko un skaidrāko būtību. To, kurai ikdienas dubļi un putekļi netiek klāt. To mēs visi kopā svinam un rādām reizi piecos gados. Un tajos, paceļoties pāri ikdienībai, smeļamies spēku nākamajiem pieciem gadiem. Gan tie, kas uz skatuves, gan tie, kas klausītājos un skatītājos.
