Ko mums sola Ignalina/Visagina? • IR.lv

Ko mums sola Ignalina/Visagina?

20
Pērngada protesta akcijas organizatori pret Visaginas AES. Foto: Lita Krone, LETA
Agris Auce

Kā gatavoties un paaugstināt savas zināšanas un kompetenci kodoltehnoloģiju un risku jautājumos

Lietuva ar savu refendumu mums ir devusi atelpas brīdi, lai mēs varētu pārdomāt un uzdot sev vairākus jautājumus.

Ko mēs Latvijā kā sabiedrība, kā politiķi un speciālisti zinām par atomenerģētiku, tās ieguvumiem, problēmām, izmaksām un riskiem? Iespējams, ka atsevišķi indivīdi, kas ir tieši iesaistīti Visaginas projektā, ir apveltīti ar lielākām zināšanām, bet pārējiem Latvijas iedzīvotajiem Visaginas kontekstā rindojas viena jautājuma zīme aiz otras.

Šis ir mūsu valstij un tautai ļoti svarīgs jautājums. Tas var būtiski ietekmēt mūsu nācijas dzīvi gan tuvākajos 30 gados ekonomikas un enerģētikas kontekstā, gan tālākos simtus un varbūt tūkstošus gadu kodolatkritumu kontekstā. Tāpēc nav īsti pieņemama tāda situācija, ka šaurs industriālistu-finansistu pulciņš, konfidencialitātes auras apņemti, mēģina pieņemt šāda mēroga lēmumus.

Lietuvas sabiedrība rīkojās citādāk – pretēji Latvijas salīdzinošajam oficiālo aprindu optimismam Lietuva referendumā pateica NĒ Visaginas projektam. Es ļoti šaubos, ka šis skaidrais un skanīgais NĒ paliks Lietuvā spēkā ilgāku laiku. Drīzāk kaut kad tuvākajos dažos gados tas atkal pārvērtīsies par JĀ un Visaginas AES projekts virzīsies talāk.

Toties Latvijai šie daži gadi dos vērtīgu laiku, lai vairāk tiktu skaidrībā un iegūtu zināšanas un pieredzi kvalitatīva viedokļa izveidošanai par visiem atomsatacijas aspektiem, lai mūsu politiķi šajā jautājumā spētu pienācīgi aizstāvēt Latvijas tautas intereses. Neapšaubāmi, ka Visaginas AES projekts savā tagadējā veidolā, visticamāk, slēpj virkni neatrisinātu problēmu un neatbildētu jautājumu, par ko visai labi liecina tas, ka Lietuvas tauta, kura tagad ir pilnīgi atkarīga no elektrības importa, tomēr pateica NĒ Visaginai un elektrības piegādes neatkarībai. Lietuvas sabiedrībai šajā jautājumā ir daudz lielāka kompetence nekā Latvijā, Lietuvā ir daudz īpaši apmācītu cilvēku gan atomelektrostacijas vadīšanā, gan tās uzraudzībā un risku novērtēšanā. Tāpēc nevar noliegt, ka šīs zināšanas ir izplatījušās arī pārējā sabiedrībā. Tātad Lietuvas NĒ būtu jāskata ne tikai sabiedrības īslaicīga noskaņojuma sakarībās, bet jāņem vērā tur uzkrāto zināšanu daudzums, kas pārspēj mūsējo.

Visaginas atomstacija no risku viedokļa Latvijas valstij ir nozīmīgāka nekā Lietuvai, jo tā saucamajā 30 km zonā atrodas gan Latvijas otra lielākā pilsēta Daugavpils, gan Daugava, kuras krastos dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, un tieši no Daugavas Rīga tiek apgādāta ar dzeramo ūdeni.

Kādi tad patlaban ir galvenie jautājumi, uz kuriem mums nav skaidras publiskas atbildes Visaginas AES jautājumos? Kāda šajos jautājumos ir mūsu valsts oficiālā pozīcija?

Pats fundamentālākais jautājums ir radioaktīvie atkritumi. Visagina/Ignalīna ir jau radījusi lielu daudzumu ilglaicīgo (desmiti tūkstošu gadu) radioaktīvo atkritumu un jaunā atomstacija tos radīs vēl vairāk. Ilglaicīgās glabātuves (permanentās glabātuves) jautājuma risināšana vēl pat nemaz nav sākta. Pašlaik Ignalinas apkārtnē ir kaut kas līdzīgs īslaicīgai glabātuvei. Apmēram var nojaust, ka gadījumā, ja šo jautājumu izlems Lietuvas valdība, tad optimālākā vieta ilglaicīgajai glabātuvei izrādīsies kaut kur pie Latvijas robežas Daugavas krastos. Vai mēs to gribam? Ko esam sākuši darīt, lai piedāvātu savus risinājumus?

Visaginas AES nojaukšanas un atkritumu glabāšanas izmaksas. Ir zināms, ka AES nojaukšanas izmaksas ir salīdzināmas ar AES uzbūvēšanas izmaksām un kodolatkritumu ilglaicīgās glabātuves izmaksas var būt pat lielākas nekā AES uzbūvēšanas izmaksas. Tātad šeit runājam par aptuveni 5 līdz 10 miljardiem eiro (iespējams, vairāk nekā Latvijas gada budžets). Ir runa par to, ka AES darbības laikā šie vajadzīgie līdzekļi tiks uzkrāti speciālā fondā un tad no šī fonda pēc 30-50 gadiem tiks finansētas nepieciešamās darbības.

Tas, protams, rada vairākus jautājumus – kurš pārvaldīs fondu (būs ļoti pievilcīgi un ienesīgi pārvaldīt šādu fondu), kā nodrošināt līdzekļu saglabāšanu un aizsardzību tik ilgā laika periodā, kā nodrošināties pret iespējamiem gadījumiem, ka līdzekļi kādā brīdī var tikt pazaudēti? Ja fondu pārvaldīs, piemēram, Lietuvas valsts, kādas būs garantijas, ka krīzes brīdī netiek pieņemts lēmums kārtējo krīzes situāciju risināt ar uzkrātā fonda palīdzību un permanentās atkritumu glabātuves jautājumu atlikt uz nākamajiem 50 gadiem (tagad kodolatkritumi, tāpat kā pati Visagina, atrodas nomaļā Lietuvas stūrī tālu no Lietuvas galvenajiem centriem, potenciāli galvenās problēmas var radīt tieši Latvijai).

Protams, ka varam arī cerēt uz apgriezto scenāriju, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā tiks radītas lētas automatizētas celtniecības mašīnas, kas šo gigantisko inženierbūvi uzcels ātri un tā izmaksās tikai nelielu daļu no uzkrātajiem līdzekļiem. Tad mums tikai būs jādomā, kā kopā ar lietuviešu tautu notērēt krietno uzkrāto līdzekļu pārpalikumu.

Kāda būs Lietuvas valsts atbildība par to, lai tiktu nodrošināta kodolatkritumu glabātuve? Izņemot morālo atbildību, protams. Kāds būs starptautiskais mehānisms, lai piespiestu Lietuvas valsti izveidot šo atkritumu glabātuvi un uzņemties atbildību par tās uzturēšanu nākamos 3000 (trīs tūkstošus) gadu?

Visaginas AES izmaksas. Izvēlētais AES piegādātājs “Hitachi/GE” un izvēlētais reaktora modelis ir ar reputāciju, ka tas mēdz iekļauties gan budžetā, gan termiņos. Bet tik un tā pastāv viedoklis, ka Lietuvas puse oficiāli operē ar tā saucamo „ļoti optimistisko” izmaksu modeli, bet reālās izmaksas ir daudzkārt lielākas. Referenduma rezultāti netieši norāda, ka tas tā tiešām varētu arī būt un sabiedrībai ir aizdomas – ar ekonomiku viss nav tā, kā tiek stāstīts.

Ja Visaginas projekts no ekonomiskā viedokļa būtu tik neapstrīdami brīnišķīgs, tad droši vien Latvijas, Igaunijas un Polijas sadarbība nebūtu īpaši vajadzīga, starptautiskie finanšu investori jau būtu parakstījuši čekus atomstacijas būvniecībai un prasītu, vai vēl nevajag. Mēs redzam, ka tas tā nenotiek. Var, protams, teikt, ka Lietuvai ir svarīgs kaimiņu politiskais atbalsts, bet iespējams, ka ne mazāk svarīga ir garantēta iespēja pārdot elektroneneģiju neatkarīgi no tā, kāda izveidosies tās gala cena.

Te vietā ir jautājums, vai Visaginas AES saražotajai enerģijai vēl tiks virsū uzkabinātas arī tā saucamās „zaļās” vai „atjaunojamās” enerģijas obligātā iepirkuma komponente, par kuru jau tagad Latvijā ir negatīvas diskusijas. Cūku kakas, rapši un gāzes koģenerācija ir interesanti enerģijas avoti, bet, kopumā ņemot, patlaban tie nav ne zaļi, ne arī atjaunojamie.

Mans personiskais priekšlikums Visaginas AES izmaksu jautājumā ir pasludināt to par zaļo un koģenerācijas energoresursu un saņemt dāsnas ES subsīdijas, kas atrisinātu vismaz šo elektrības pašizmaksas jautājumu.

Iespējas ir vairākas – varam sekot Getliņu paraugam un pie Visaginas izbūvēt milzīgu siltumnīcu kompleksu, kuru sildīt ar atomstacijas dzesējamo ūdeni. Tad katrs Eiropas iedzīvotajs varēs saņemt zaļo, sarkano vai dzelteno Visaginas tomātu vai pat tropu augļus un justies personiski līdzdalīgs šajā projektā. Vārdi „atomtomāts” , „Visagina Strawberries” vai „nuclear tomato” kļūtu par populārām preču zīmēm un nestu Baltijas vārdu Eiropā un pasaulē. Galu galā Forsmarkas atomstacija Zviedrijā nopludina savus dzesējamos ūdeņus īpaši norobežotā Botnijas līča arhipelāga daļā, kas pasludināta par dabasparku un kur siltāka ūdens dēļ ir vairāk zivju un makšķernieki labprāt gribētu makšķerēt.

Tāpat tagad, kad ir arestēti līdzšinējie Daugavpils siltumapgādes oganizētāji, būtu nopietni jāapsver iespēja izmantot Visaginas atomstaciju koģenerācijas režīmā, izbūvēt siltuma padeves cauruli līdz Daugavpilij un apsildīt Daugavpili ar atomsiltumu. Visagina nemaz nav tālu no Daugavpils. Tas vēl vairāk palielinātu Latvijas enerģētisko neatkarību, kā arī Visagina kļūtu zaļāka un varētu saņemt ES subsīdijas koģenerācijai un tādejādi atvieglinātu finansiālo slogu, ko plāno uzņemties “Latvenergo” un netieši mēs visi. Kaut ko līdzīgu droši vien varētu izdomāt arī īstermiņa kodolatkritumu glabātuvēm, kas arī ir pastāvīgs siltuma avots.

Un visbeidzot ir jautājums par iespējamiem negadījumiem un kādas ir garantijas, ka Lietuvas valsts spēs un gribēs atbildēt par iespējamo negadījumu sekām? Negadījumu scenāriji ir dažādi un 100% drošība ir tikai par to, ka mēs visi nomirsim. Oficiālie aprēķini ir un paliek oficiālie aprēķini. Arī ASV NASA par “Shuttle Chalenger” bija oficiāli aprēķinājusi, ka kļūdas iespēja ir mazāka kā 1:100 000, bet dzīve izrādījās citādāka un reālāka. No 1000 lidojumiem ir nogāzušies jau divi. Te interesenti izlasīt Nobela prēmijas laureāta Ričarda Feinmana grāmatu par viņa darbu izmaklēšanas komisijā un to, kā riska novērtējumi tiek manipulēti, lai tie atbilstu valdošās institūcijas vēlmēm.

Kādi ir aprēķini par iespējamo Visaginas AES negadījumu varbūtībām, iespējamo negadījumu apmēriem un to finanēšanu? Cik tas var maksāt un kurš maksās? Tai skaitā – kāds ir Rīgas plāns, ja tiek piesārņots Rīgas dzeramā ūdens avots – Daugava?

Kur un kādi ir Latvijas soļi mūsu valsts kompetences veidošanā šajos ļoti svarīgajos un miljardiem eiro vērtajos virzienos? Rapši un bioetanols ir interesanti enerģijas avoti, bet bez fosilās enerģijas tie tagad sabruktu vienā mirklī. Ja kāds tam netic, tad lai iesniedz likumprojektu, ka rapšu enerģiju drīkst ražot tikai ar no rapšiem iegūtu degvielu. (Ir labi zināms – lai saražotu litru biodegvielas, tiek iztērēts vismaz litrs parastās.) Atomenerģija ir reāla alternatīva fosilajam kurināmajam, un mūsu lēmumiem par to jābūt pietiekami kompetentiem, lai tie ilgtermiņā mūsu valstij un tautai būtu izdevīgi lēmumi.

Lietuvas referendums nav saistošs. Visticamākais, mēs redzēsim viedokļa maiņu un atgriešanos pie atomplāniem. Līdzīgs scenārijs norisinājās Zviedrijā, kur pirms divdesmit gadiem notika atomenerģijas refendums ar iznākumu Nē (lai gan daži to tulko kā tipiski zviedrisku balsojumu nevis ar jā vai nē, bet gan „tagad nē, bet varbūt kaut kad vēlāk”). Pagājušajā gadā Zviedrijas varas iestādes no enerģētikas industrijas ir saņēmušas pieprasījumu atomstacijas būves procedūras sākšanai.

Mūsu pienākums ir gatavoties un paaugstināt savas zināšanas un kompetenci kodoltehnoloģiju un risku jautājumos, kad atkal sāksies nākamais atomstacijas būvniecības sarunu aplis.

Autors ir kodolfizikas doktors

 

Komentāri (20)

aivarstraidass 20.02.2013. 13.57

>>> Visagina/Ignalīna ir jau radījusi lielu daudzumu ilglaicīgo (desmiti tūkstošu gadu) radioaktīvo atkritumu un jaunā atomstacija tos radīs vēl vairāk. …
Kāds būs starptautiskais mehānisms, lai piespiestu Lietuvas valsti izveidot šo atkritumu glabātuvi un uzņemties atbildību par tās uzturēšanu nākamos 3000 (trīs tūkstošus) gadu?
=========
Jautājums par nullēm: cik ilgi tie atkritumi droši jāuzglabā – desmitiem tūkstošus gadu vai trīs tūkstošus gadu? Ja kādam tiešām interesētu, kas konkrētajā vietā notiks pēc tūkstošiem gadu – tad tas ir nevis Lietuvas politiķu, bet gan ģeologu jautājums. Viņi var pateikt, kas notiks ar tektoniskajām plātnēm, kurās vietās krāsies nogulumieži vai pieaugs spiediens uz atstātajiem konteineriem, kur var vai nevar iekļūt pazemes ūdens, utml.

Otrkārt, Richard A. Muller (Bērklija universitātes profesors, kurš pazīstams ar savām videolekcijām fizikā) apgalvo, ka atkritumi rada reālu apdraudējumu tikai apmēram pirmajos 300 gados. Runa ir par laiku, kas nepieciešams, lai sabruktu šķelšanās produkti ar īsu un vidēji ilgu dzīves laiku (Cēzijs-137, Stroncijs-90), nevis nenormāli ilgo laiku, kas vajadzīgs lai sasniegtu fona radiāciju. Millera modelis aplūkoja riskus, kas saistīti ar atkritumu daļēju noplūdi. Kodolatkritumu uzglabājamais laiks ir viena no lietām, ko fiziķi varētu objektīvi novērtēt un skaidrot daudz plašāk, lai neinformētu pašpaļāvību vai iracionālas bailes aizstātu ar konkrētām zināšanām.

+11
-1
Atbildēt

1

    juhans > aivarstraidass 20.02.2013. 16.33

    Tad jau mierīgi! Triepjam augšā! Kas tad 300 gadi? Špička!

    0
    -10
    Atbildēt

    0

oktaavs 20.02.2013. 17.52

Ko autors piedāvā vietā ? Ar Krievijas gāzi vien nepietiek ? Pirkt enerģiju no Kaļiņingradas AES ? Tā būs droša un nekad nesabruks ?
Daudzreiz jau ir teikts – kas kontrolē enerģētiku, tas kontrolē visu.
Līdz šim nav skaidrs, kapēc katra Baltijas valsts nevar būvēt savu mazjaudīgāku AES personīgai lietošanai, lai kompensētu iztrūkumu tad, kad būs tam gatava ?
Ar ko somi atšķiras no mums ? Atomledlaužus būvēt drīkst, bet nelielas jaudas AES nedrīkst ? Atkal “starptautiskie biznesmeņi” neļauj ?
Nav kadru apkalpošanai ? Vēl stulbāku ieganstu mūsdienu globalizācijas laikā vairs nevar atrast ?
Riski ? Ja sabruks Daugavas HES, tad Rīgai par maz neliksies.. Iespēja tikpat liela kā postoša zemestrīce un cunami mūsu platuma grādos.

+8
-1
Atbildēt

1

    juhans > oktaavs 20.02.2013. 22.01

    …kapēc katra Baltijas valsts nevar būvēt savu mazjaudīgāku AES personīgai lietošanai…
    Var! Te jau ir atbilde – katrs savu personīgai lietošanai!

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Agnese Saleniece 21.02.2013. 01.30

Siltuma izmantošana no liela izmēra AES man šķiet veiksmīgi nekad nav īstenota un nav tā, ka neviens nebūtu mēģinājis. Ja nemaldos arī sākotnējais plāns Ignalinas AES paredzēja vēl divus, kopā četrus, blokus, kur AES kompleksā būtu arī apsildāmas siltumnīcas, bet atcēla plānu. No mazizmēra reaktoriem siltumu gan laikam ņem.

Attiecībā uz kodolatkritumiem – neviens netaisās bāzt kodolatkritumus tajā pašā vietā vai Daugavas krastos. Runa šobrīd var būt tikai par ģeoloģiski stabiliem klints slāņiem, bet otra ideja glabāt atkritumus biezos māla slāņos man šķiet nopietni šobrīd uztverta netiek, bet eksperimenti pasaulē gan jau notiek.

Šobrīd praktiski visas pasaules izlietotā kodoldegviela stāv viena vai otra veida “īslaicīgajā glabātuvē” – nevienam ēst pagaidām neprasa. Un par degvielas glabāšanas laika posmu – jāņem vērā ka bieži uzskaitītie “desmitiem tūkstoši gadu” ir tad, ja ņem vērā plutoniju-239, kas uz maizes smērējams nav, bet kaitīguma ziņā nav no bīstamākajiem. Jau pēc 300 gadiem no izlietotās degvielas izzūd krietni aktīvākie cēzijs-137 un stroncijs-90 – jo kaitīgāki, jo ātrāk sabrūk.

Bet attiecībā uz leišu referenduma rezultātiem, es nedomāju ka rezultāti atspoguļo “informētas” sabiedrības viedokli – prasīts tika tikai “jā/nē” formā, tāpēc to, vai balsotāji spēja savu viedokli sakarīgi pamatot (“TAKŠ VAR UZSPRĀGT” neskaitās), mēs nezinām. Piedevām, kad ES stājoties Lietuvai pieprasīja slēgt strādājošo Ignalinas AES, tad apmēram tie paši 60% laikam gribēja, lai AES turpina darbu. Ignalinas AES RBMK reaktors pēc jebkura standarta ir nedrošāks par Visaginas AES piedāvāto GE/Hitachi ABWR modeli, tāpēc nešķiet loģisks balsojums no “informētas” sabiedrības viedokļa.

Naudas jautājums ir svarīgs, bet jāņem vērā, ka pēc jebkuras prognozes reģiona enerģijas pieprasījums kāps un papildus jaudas būs nepieciešamas jebkurā gadījumā. Tā kā biržas enerģijas cena mēdz nebūt tā lētāka un alternatīva ir iegādāties no Krievijas, tad AES visticamāk ir sakarīgs papildus bāzes jaudas avots, it īpaši ja ņem vērā ka jauna ABWR reaktora darba mūžs ir kā minimums 60 gadi – vairāk kā pietiekami, lai ieguldītie miljardi atpelnītos. Šī paša iemesla dēļ domāju, ka ne gudri, ne arī iespējami, būtu aplikt AES ar kādu OIK komponenti – AES enerģijas pašizmaksa ir gana zema un ja AES strādā, tad tās saražoto tīkla operatori paņem pilnībā jebkurā gadījumā.

Ja runā par lidmašīnu avārijām un teroristu uzbrukuma draudiem, jau citi ir pieminējuši, ka pastāv Daugavas kaskādes avārijas (piem. pavasarī) risks, šāds negadījums nozīmētu relatīvi Latvijai lielus cilvēku upurus. Un ja salīdzina cik daudz cilvēku dzīvības spēj izdzēst viens lidmašīnas nolaupīšanas gadījums un cik cilvēki ir gājuši bojā Fukušima Daiči AES negadījuma rezultātā, tad teroristu uzbrukums AES šķiet muļķīgs no pašu teroristu viedokļa, jo lielāku skādi var sastrādāt “vienkāršākos” veidos.

+7
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu