Vai Rīga ir gatava?

Aculiecinieka stāsts par „Okupē Volstrītu” akciju Ņujorkā un pārdomas par Rīgu

“2011. gada 17. septembrī dzima kustība „Okupē Volstrītu”. Simts cilvēku okupēja Zukotti parku Manhetenas lejpusē un radīja telpu iztēlei. Mēs dalījāmies ar ēdienu, drēbēm un pajumti. Mēs meklējām patvērumu džungļu epicentrā un atradām komūnu. Mūsu darbība iedvesmoja citus un okupācijas norisinājās visā pasaulē. Dažu mēnešu laikā gandrīz visas no tām tika iznīcinātas ar represīvām metodēm, bet okupāciju nevar apturēt. Tā ir kolektīva un balstās dusmās un vilšanās sajūtā par mirstošo kapitālisma sistēmu un norāda uz jaunu pasauli. Veidosim šo pasauli kopā. 2. gads. Tiekamies ielās.”

Šis uzsaukums angļu valodā ir publicēts žurnālā „tidal” – vienā no vairākiem drukātajiem izdevumiem, kurš savu dienasgaismu ieraudzīja un turpina savu dzīvi pēc „Okupē Volstrītu” kustības sākuma pērnā gada septembrī un turpina pēc tā “redzamās daļas” nojaukšanas novembra sākumā. Tobrīd Zukotti parkā, kura izmēri nav lielāki par skvēru starp Latvijas Banku un Rīgas pili, darbojās ēdnīca, mediju centrs, bibliotēka, ģenerālā asambleja un citas kārtīgai komūnai piemītošas institūcijas. To visu varas iestādes aizslaucīja, bet kustība, citādā veidolā, saglabājās.

No vienas puses, varu būt lepns – okupācija Brīvības bulvārī sākās krietni agrāk, bet kāpēc Rīgā okupācija, atšķirībā no citām pilsētām, ir apturēta?

Latvijas medijos ziņa par “Okupē Volstrītu” ir tikpat izteiksmīga kā tās, kuras lasām par Rīgu 16. martā vai 9. maijā – finanšu centra apkārtnē aizturēti aptuveni 70 cilvēku, kuri piedalījās pirmās gadskārtas pasākumos. Protams, gluži tāpat kā Rīgā, arī Ņujorkā par protesta akciju tas nepasaka gluži neko. Turklāt ziņa publicēta agrā pēcpusdienā pēc Ņujorkas laika – pēc četrām stundām, pievakarē, kad bija norisinājušās lielākā daļa akciju (gājiens gar galvenajām finanšu ēkām, Storm Wall Str. par ilgtspējīgu uzņēmējdarbību u.c.), aktīvisti runāja jau par 200 aizturētajiem. Es gan neredzēju nevienu un akcijas pasākumi man likās mierīgi, iedvesmojoši un pozitīvi – ar domu mainīt pasauli mums apkārt.

Ja atceramies, tad pirms dažiem gadiem teltis uzslēja arī iepretim Ministru kabinetam. Toreiz, izmantojot izdevību pabūt varas gaiteņos, redzēju, kāda attieksme pret šo okupāciju (kuru tolaik vēl tā neapzīmēja) bija ierēdņiem un amatpersonām. Atklāti sakot, man šķiet, ka tas satrauca tikai iekšlietu ministri, kurai bija jādomā, kā šoreiz bez specvienības “Alfa” palīdzības un liela trokšņa aizvākt ideoloģiski nesaprotamo un neindificējamo grupu Brīvības bulvārī. Šī okupācija, kurai bija potenciāls uzrunāt ekonomiskos jautājumus, nevienu nesatrauca. Bija skaidrs – tiklīdz aizvāks teltis, viss apklusīs. Un ir apklusis.

Tikmēr Ņujorkā viss turpinās, kaut gan Pauls Raudseps jau mēnesi pēc protestiem okupācijas kustību nodēvēja par “tukšajiem protestiem”. Izdevuma „Occupy” piektajā numurā, kas iznācis gadskārtas priekšvakarā publicēti vairāki stāsti gan par ASV, gan Eiropu, kā kustība ikdienā risina un pretojas kapitālismam un banku sistēmai. Konkrētos gadījumos neizplūdīšu, bet par tukšu šo kustību nenosauksi. Bez pārtulkotā „Pussy Riot” dalībnieču pēdējā vārda tiesā pirms sprieduma pasludināšanas un citiem rakstiem izdevumā publicēta arī intervija ar deviņpadsmit gadus jauno Kiru, kura pērn ieradās Volstrītā no Oregonas štata, lai pievienotos protesta kustībai. Pēc gada viņa joprojām atrodas Ņujorkā, lai turpinātu cīņu pret “alkatīgo kapitālismu”. Arī viens no manis satiktajiem aktīvistiem Brīvības laukumā klāstīja, ka „Okupē Volstrītu” ir pilnībā mainījis viņa dzīvi, viņš par atgriešanos mājās nedomā.

Cilvēki Zukotti parkā, kuru okupanti pārdēvējuši par Brīvības laukumu, atcerējās pirms gada pieredzēto emocionālo pleca sajūtu, ģenerālās asamblejas sēdes, kur lēmumi pieņemti vienbalsīgi, interesantās sarunas un diskusijas, pat ja nepilnu triju mēnešu laikā Brīvības laukumā pavadīja dažas stundas dienā. Vaicāju vienam no viņiem, kas notiks tālāk – fiziskā okupācija beigusies, intereses dažādojušās un vairs nav centralizēta. Viņš man atbildēja, ka agri vai vēlu šī finanšu sistēma sabruks – atliek tikai gaidīt un sagatavoties. Tas notiek ar dažādu interneta un drukāto izdevumu palīdzību, nevalstisko organizāciju un citu pilsonisko aktivitāšu ietvaros.

Vienīgais, kas Rīgā liecina, ka arī Latvijā kāds zina par „Okupē Volstrītu” kustību, kura uzsver nevienlīdzību starp 1% bagāto pasaules iedzīvotāju un pārējiem 99%, ir ēkas siena Skolas un Lāčplēša ielas stūrī: tajā izcelta šī 1:99 proporcija un uzraksts aicina: “Occupy Everything!”

Latviešu atbildes par okupācijas kustību liecina, ka pamatots ir jautājums, cik daudzi bez tūristiem Rīgā zina, ko šis uzraksts uz ēkas sienas nozīmē un uz ko tas aicina? Vai Rīga ir gatava [finanšu sistēmas sabrukumam, kuru prognozē „Okupē Volstrītu” aktīvisti]? Vai Rīgas un Latvijas iedzīvotāji jelkad būs tam gatavi?

Autors ir sociālantropologs, kurš šobrīd studē Jaunās Skolas universitātē (The New School) Ņujorkā