Nevar otra cilvēka citādību pieņemt, ja pats sevi nav pieņēmis- ar visām bērnības traumām, dzīves traumām un pāridarījumiem, pats savu gļēvumu, savas sāpes, sirdsapziņas līzingus. Nav taisnprātīgāku cilvēku par tiem, kas kaut ko sevī vardarbīgi salauzuši, jo jebkura vardarbība kauc pēc atriebības. Īpaši nikna atriebība ir pēc vardarbības pret sevi.Padomijā vajāja gan instinktu, gan ticības, gan nacionalitātes dēļ. Tās bailes, kas bija jāpārdzīvo, tagad ir kārtīgi aizmirsušās. Bet mēs esam šo baiļu un sevi salauzušo cilvēku bērni un, kamēr tā atkārtosies savos vecākos, nekas, šķiet, nemainīsies, un visi turpinās ienīst visus: gejus, kristiešus, ebrejus, krievus, valdību, bagātus, nabagus. Jo kamēr to, kas ir pareizi diktē varas ideoloģija, izdomātu baušļu dievbijība vai sabiedrībā ieaudušies aizspriedumi, nevis paša sirdsapziņa un atbildība, tikmēr nīst šķiet izdzīvot.
