Mītisks pētījums par mītiem Latvijā 49
Ar lielu troksni 28. jūnijā tika prezentēts Māra Cepurīša un Rinalda Gulbja pētījums par mītiem Latvijas sabiedrībā, kurā teikts, ka mēs neesam nemaz tik pozitīvi noskaņoti pret demokrātiju, dalību Rietumu politiskajās un ekonomiskajās starpvalstu struktūrās, bet lielākā daļa iedzīvotāju labprātāk redzētu Latviju Krievijas apskāvienos.
Iepazīstoties ar pētījuma materiāliem detalizētāk, izrādās, ka radītais troksnis ir stipri pārspīlēts vai nu, apzināti vēloties sabiezināt krāsas, vai vienkārši nemākulīgas pētniecības rezultātā. Nenoraidot pētījuma un diskusijas svarīgumu Latvijā, tomēr iegūtie rezultāti ir jāvērtē kritiski.
Pirmais uzkrītošais šī it kā nopietnā pētījuma trūkums ir tā izvairīšanās no kvalitatīvu, zinātnisku avotu izmantošanas. Autori, lai gan kritiski analizē sabiedrībā eksistējošus mītus, paši turpina tādā pašā garā. Tur, kur atsauces tiek izmantotas, tās pārsvarā ir nevis uz nopietnu zinātnisko literatūru, bet publicistiskiem rakstiem. Vietām apgalvojumi tiek pausti vienkārši tāpat, bez jebkāda pamatojuma.
Piemēram, 45. lappusē tiek norādīts: „jāatzīmē, ka līdz [1940. gadam] [..] mazākumtautības bija lojālas Latvijas valstij". Varētu domāt, ka tūliņ tiks minēta atsauce uz pētījumu, kurā ir izdarīts tāds secinājums. Diemžēl - nē. Domāju, ka arī iepazīšanās ar dažu neatkarības laika „Rigasche Rundschau" vai „Сегодня" numuru saturu autoriem liktu saprast, ka ne viss ir bijis tik rožaini.
Bet tā vēl ne tuvu nav galvenā problēma. Galvenā problēma ir tā, ka arī iegūtie dati būtībā nav izmantojami, lai saprastu, kā domā Latvijas sabiedrība. Pirmkārt, viens no iedzīvotāju aptaujas kvalitātes rādītājiem ir tādu jautājumu uzdošana, kas ir saprotami pēc iespējas viennozīmīgāk, kurus respondentiem nav iespējas pārprast. Pētījuma autori norāda, ka ir izvēlējušies pētīt mītus, kas tiek bieži atspoguļoti presē, sabiedrībā.
Ir jāapzinās, ka, veidojot naratīvu propagandiskos nolūkos, tas tiek apzināti veidots neskaidrā formā, lai būtu pēc iespējas grūtāk sniegt skaidrus pretargumentus un lai pēc iespējas lielāka cilvēku daļa (nereti ar pavisam atšķirīgiem politiskiem uzskatiem) spētu piekrist apgalvojumiem.
Diemžēl pētnieki ir gājuši šo neskaidro apgalvojumu pavadā, iegūstot bezjēdzīgus un neinterpretējamus rezultātus.
Piemēram, mani samulsināja skaļi izskanējušais apgalvojums „Latvijai PSRS sastāvā klājās tīri labi". Lai arī esmu atklāts totalitārisma pretinieks un Latvijas neatkarības zaudējumu neuzskatu par kaut ko pozitīvu, tomēr šajā jautājumā, ļoti iespējams, būtu izvēlējies atbilžu variantu „drīzāk piekrītu". Kāpēc? Jo objektīvi Latvijas vēsturē ir bijuši arī daudz smagāki vēsturiski periodi, kuros karš, bads, slimības vai iekarotāju veikta iedzīvotāju slepkavošana paņēma lielas daļas iedzīvotāju dzīvības. PSRS okupācijas periodā tomēr bija miers, bada nebija, arī veselības aprūpe bija ja ne Rietumeiropas līmenī, tad acīmredzami labāka nekā Āfrikā vai lielākajā daļā Āzijas noteikti. Varēja būt sliktāk.
Ja pētnieki būtu gribējuši uzdot viennozīmīgi saprotamu jautājumu, tad to varētu formulēt drīzāk šādi: „Ja Latvija no 1940. līdz 1991. gadam būtu bijusi neatkarīga valsts, tai klātos sliktāk nekā PSRS sastāvā". Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādā gadījumā iegūtie rezultāti būtiski atšķirtos.
Vēl viens uzkrītoši mulsinošs apgalvojums: „Latvija Eiropas Savienībā ir otrās šķiras valsts". Vai tas vispār ir mīts? Ziņās un komentāros bieži tiek lietotas frāzes „Vecās ES valstis" vai „Eirozonas valstis", kas veido Eiropas Savienības kodolu. Latvija šajā kodolā neietilpst.
Līdzīgs ir arī apgalvojums „Rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs". Protams, tieši tāpat kā Latvija izmanto Rietumvalstis! Starpvalstu sadarbība vispār notiek savstarpēja izdevīguma ietvaros. Pētījuma autori acīmredzot nav iedomājušies, ka sadarbība var būt abpusēji izdevīga - un ka Latvijas iedzīvotāji varētu tā uzskatīt!
Faktiski tikai daži apgalvojumi ir uzskatāmi par korekti formulētiem un tālāk analizējamiem. Protams, tie nebūt nav tie, kas ģenerē vislielāko pārsteiguma un kontroversijas devu.
Otrkārt, kvantitatīvas iedzīvotāju aptaujas ar attieksmes formulēšanu pret jau sagatavotiem apgalvojumiem nav labs veids, kā izprast sabiedrības domāšanas veidu! Tādā pētījumā netiek atklāts pārliecības dziļums, gatavība mainīt savu pārliecību, sastopoties ar citiem apgalvojumiem. Pētījuma kvalitāte būtiski iegūtu, ja tiktu papildināta ar kvalitatīvo daļu - iedzīvotāju intervijām, fokusgrupu diskusijām.
Tāpat būtisks pētījuma trūkums ir tas, ka netiek analizētas atšķirības vecumgrupās un citās sociāli demogrāfiskās grupās, neskaitot sadalījumu pēc respondenta tautības. Mums netiek dota iespēja izprast, vai apgalvojumiem vairāk piekrīt inteliģenti vai vienkāršā darba strādnieki, pilsētnieki vai laucinieki, algota darba strādnieki, pensionāri vai skolēni, turīgāki vai nabadzīgāki sabiedrības pārstāvji, viendabīgas vai it kā nesaistītas grupas. Reālā politiskā procesā ir liela nozīme tam, vai uzskatu pārstāv aktīvi un izglītoti cilvēki, kuri ir gatavi savu viedokli skaidrot vēl un vēl, vai arī tas ir politikas garāmgājēju viedoklis. Tā vietā tiek likts uzsvars uz vienu vienīgo demogrāfisko rādītāju - nacionālo piederību. Vai autori vēlas īpaši uzsvērt, pat saasināt nacionālās atšķirības?
Zemāk tabulā esmu iekļāvis visus pētītos apgalvojumus, pētījuma autoru izpratni par šo apgalvojumu jēgu, kā arī savus komentārus, kā vēl Latvijas iedzīvotāji varētu būt tos interpretējuši.
| Pētītais apgalvojums | Autoru izpratne | Mani komentāri |
| 1. Latvija kā neatkarīga nacionāla valsts nespēj pastāvēt | Latvijai ir jāpievienojas kādai citai valstij, jo mēs paši nespējam pārvaldīt valsti | Vai tad Latvija ir nacionāla? Latvieši ir tikai 62%, tātad Latvija nemaz NEPASTĀV kā nacionāla valsts. Tā varētu pastāvēt kā nacionāla vienīgi tad, ja tiktu izsūtītas minoritātes, bet tas, protams nenotiks. Tātad apgalvojums, ja uz to paskatās šādi, ir tikai loģisks. |
| 2. Nacionālistiskā politika ir novedusi valsti krīzē | Krīzes cēlonis ir latviešu koncentrēšanās uz nacionālajiem jautājumiem ekonomisko vietā, kā arī krievvalodīgo iedzīvotāju atstumšana no dalības valsts pārvaldē | Kas ir „nacionālistiskā politika” – domāju, ka daļa respondentu ir to izpratuši kā aizgājušo gadu politiķu publisku koncentrēšanos uz nacionālistiskiem jautājumiem, aizkulisēs tikmēr risinot pavisam citus jautājumus. Gaida Bērziņa demisija kā papildus apstiprinājums šādam uzskatam |
| 3. Man labāk patiktu, ja mūsu valstī pie varas būtu viens līderis ar plašām pilnvarām | Latvijas iedzīvotāji vēlas „stingro roku” – autoritāru, nedemokrātisku valsts pārvaldi | Jautājums ir formulēts tik neskaidri, ka ietver arī vēlmi pēc prezidentālas iekārtas un vēlmi pēc stabilas un rīcībspējīgas vadības pretstatā nebeidzamajām nestabilajām koalīcijām. Piemēram, Ušakovs kā Rīgas mērs ir ar daudz plašākām iespējām nekā Birks vai Aksenoks. |
| 4. Kopumā Krievijā šobrīd ir labāka valsts pārvalde nekā Latvijā | Šis apgalvojums ir kopumā korekts | Apgalvojums ir kopumā korekts, tomēr uz to var attiecināt daļu to argumentu, kas parādās pie 3. punkta |
| 5. Latvijā mazākumtautību pārstāvjiem demokrātisko tiesību ir daudz mazāk nekā latviešiem | Latvijā pastāv krievvalodīgo diskriminācija, varbūt pat genocīds | Vai tad nav tā, ka starp nepilsoņiem latviešu praktiski nav? Līdz ar to šo jautājumu var uztvert kā jautājumu par nepilsoņiem, kuriem objektīvi ir mazāk demokrātisko tiesību – iesaistīties partijās, vēlēt un tikt ievēlētiem. |
| 6. Latvijai PSRS sastāvā klājās tīri labi | PSRS bija veiksmīga politiskā un ekonomiskā iekārta. Iesaistoties tajā, Latvija tikai ieguva | Tīri labi salīdzinājumā ar ko? Par spīti deportācijām un rusifikācijai, latvieši izdzīvoja, joprojām dzīva ir daļa tradīciju, tika saglabāti pilsētu vēsturiskie centri u.tml. Tātad varēja būt sliktāk. |
| 7. Iestāšanās Eiropas Savienībā veicināja ekonomisko lejupslīdi Latvijā | Iestāšanās ES bija kļūdains lēmums, kas radīja virkni ekonomisku problēmu | Iestāšanās Eiropas Savienībā bija viens no cēloņiem kredītu pieplūdumam Latvijā un nekustamo īpašumu burbulim, kas tiešām bija cēlonis krīzei. Piekrišana šim apgalvojumam neizslēdz uzskatu, ka ilgtermiņā dalība ES ir izdevīga Latvijai |
| 8. Eiropas Savienības vadībai ir vienalga, kā jūtas Latvijas iedzīvotāji | ES strādā tikai lielo valstu interesēs, mazo valstu iedzīvotāji ir tikai līdzeklis, lai nodrošinātu labklājību Vācijā, Francijā u.tml. | Latvijas 2 miljoni ir niecīga daļa no visiem 500 miljoniem ES iedzīvotāju. Objektīvi Latvijas iedzīvotāju problēmas nav centrālais jautājums Eiropas Savienībā |
| 9. No Latvijas līdzdalības Eiropas Savienībā labumu gūst tikai neliela cilvēku grupa | Pastāv šaura kliķe, kas izmanto ES labumus, kamēr pārējie Latvijas iedzīvotāji cieš | Var pastāvēt uzskats, ka vairums Latvijas iedzīvotāju nav uzņēmīgi un neprot vai negrib pilnā mērā izmantot visus labumus, ko sniedz dalība ES |
| 10. Latvija Eiropas Savienībā ir otrās šķiras valsts | tas pats, kas 8. apgalvojumam | Latvija neietilpst ES valstu kodolā, jo ir jauna dalībvalsts, kas nav Eirozonas valsts. Pozitīva atbilde nav neloģiska un nepieprasa noraidošu attieksmi pret ES. |
| 11. Rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs | tas pats, kas 8. apgalvojumam | Pozitīvu atbildi uz šo apgalvojumu sniegs arī tas, kurš uzskata, ka starpvalstu sadarbība ir abpusēji izdevīga – iegūst gan Rietumvalstis, gan Latvija. |
| 12. Es pozitīvi vērtēju to, ka PSRS sagruva | PSRS bija jāsaglabājas, un Latvijai bija jāpaliek tās daļai | „Sagrūšana” ir spēcīgs vārds, kas drīzāk asociējas ar to gadu haosu, lai gan varbūt iedzīvotāju skatījumā labāka būtu bijusi pakāpeniskāka, mierīgāka PSRS likvidēšana (ja vien tas būtu bijis iespējams). |
| Vienkāršiem cilvēkiem Latvijā šobrīd būtu labāk, ja mēs būtu NVS, nevis Eiropas Savienības valsts | Šis apgalvojums ir kopumā korekts | |
| Latvijai kā valstij šobrīd būtu labāk, ja tā būtu NVS, nevis Eiropas Savienības valsts (ir ok) | Šis apgalvojums ir kopumā korekts | |
| Latvijas ekonomikas glābiņš ir ciešāka sadarbība ar Krieviju un NVS valstīm | Latvijas iesaistīšanās Rietumvalstu saimē ir kļūda, iesaistīšanās NVS dotu lielāku labumu | Neapšaubāmi, jo sadarbība (eksports) ir lielāka, jo labāk ekonomikai. Krieviju un NVS nevajag ignorēt, bet izmantot ekonomiskā uzplaukuma veicināšanai Latvijā. Pozitīva atbilde atkal nenozīmē noraidošu attieksmi pret izvēlēto ārpolitikas un ekonomisko kursu. |
Autors ir sociālais un organizāciju psihologs, pētījumu metodoloģijas eksperts


