IR

Kad pulksten astoņos pie datora piesēžas fotoziņu aģentūras F64 dispečeres, aptuveni desmit fotogrāfi, kas divās maiņās ir gatavi dokumentēt tās dienas norises, jau ir saņēmuši ap 20 pasūtījumus. Stundām ritot, darbu skaits parasti dubultojas, bet pilnmēnesī mēdz pat četrkāršoties - šādu sakarību novērojusi vecākā redaktore Anita Vaivode. 

Visu kolēģu kopbildes F64 nav, to uzņemt ir teju neiespējami. Allaž kāds no 15 fotogrāfiem ir devies darba uzdevumā, kāds cits nedaudz atvelk elpu pēc intensīvas dežūras. Pirmdienas rītā, kad paredzēta mūsu saruna, F64 dibinātājam Gatim Rozenfeldam ir izdevies sapulcināt vismaz kodolu - savu labo roku Anitu un divus puišus, kas bija klāt aģentūras pirmsākumos pirms gandrīz desmit gadiem: Gati Giertu un Jāni Saliņu. 

Trīs, pieci un 64 «F»
«F64? Divdesmito gadu Amerikā, recesijas laikā ar šādu nosaukumu kopā sanāca fotogrāfi, ko tad vēl neviens nezināja, bet kas vēlāk kļuva par Amerikas slavenākajiem. Vienkāršs koncepts: F64 ir vismazākā iespējamā lēcas diafragma, kas dod vislielāko asumu,» savas aģentūras vārda cilmi skaidro Gatis Rozenfelds. «Tajā fotogrāfijas attīstības posmā tas bija kaut kas jauns, ka asums ir visā dokumentētajā realitātē. Viņi sevi dēvēja par jaunajiem dokumentālistiem.» 

64 fotogrāfu, kā kāds varbūt iedomājas, viņa aģentūrā nekad nav bijis - Rozenfelds sācis ar pieciem. Un vispirms ar sevi. «Zvejnieka dēls. Manā ģimenē nav nekādas saistības ar fotogrāfiju vai jebkādām mākslas izpausmēm,» saka viena no pašreizējām Latvijas fotogrāfijas autoritātēm. 18 gadu vecumā rojnieks Rozenfelds ieradās Rīgā studēt filozofiju. Latvijas Universitāte palika nepabeigta: uzvarēja vēlme nevis reflektēt par realitāti, bet to dokumentēt. 

Mācījies Andreja Granta studijā, 1995.-1997.gadā sācis strādāt fotoaģentūrā A.F.I., kas tobrīd bija nozares līdere. Rozenfelds, kura otra lielā kaislība joprojām ir jūra un burāšana, par savu foto jaunību runā ar sajūsmu. «Ar Vitāliju Stīpnieku vēl arvien lēkāju pat prezidenta klātbūtnē - jo tas ir mūsu sasveicināšanās rituāls, ar Normundu Mežiņu iedzeru kafiju, kamēr viņš dzer alu. Ar Intu Kalniņu trāpoties kopā bildēšanās, sirsnīgi saskatāmies, vai viens otram nav aizlīdis kadram priekšā.» 

90.gadu beigās iesaistījies Valta Kleina iedibinātajā reklāmas aģentūras Leo Burnett fotostudijā, Rozenfelds ne tikai nopietni sāka aizrauties ar reklāmas foto, bet 1999.gadā 22 gadu vecumā kļuva par citas uz reklāmu orientētas fotostudijas - F5 - līdzīpašnieku. «Mēs patiešām bijām pieci, un mums bija jautri,» viņš atceras. 

Rozenfelds savas darba dzīves aprakstīšanai lieto vēl kādu «F» kombināciju, šoreiz - trīs. «Fools, friends and family - muļķi, draugi un ģimene,» viņš, runājot par mazās uzņēmējdarbības sākumu, citē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras šefu Andri Ozolu. «Nekad nezini, kas sanāks no pirmajiem kucēniem. «Trīs «F» man noticēja. Forši!» 

Kad 2003.gadā izira F5, Rozenfelds dibinājis savu fotofirmu. Tas bijis vienīgais veids, kā legāli maksāt savai labajai rokai - Gatim Giertam. Trešais Gatis kompānijā bija vēl viens Rozenfelds, tagad Alpha Baltic radošais direktors. Drīz trijotnei pievienojās  jaunais un talantīgais Jānis Saliņš, kā arī Rozenfelda darbaudzinātājs A.F.I. Elmārs Rudzītis. 

Čujs, ņuhs un poņa
«Tev ir nepārtraukti jāiet līdzi situācijai un jāmainās pašam,» Rozenfelds skaidro savas izjūtas aģentūras dibināšanu laikā, kad šķita - brīvas nišas šajā nozarē īsti nav. Spēcīga fotoziņu aģentūra - A.F.I. - jau bija, laikrakstiem un žurnāliem, kas tagad dod darbu F64, bija pašiem sava infrastruktūra, fotogrāfi, šoferi, laboratorijas. 

Iznāk, ka viņš gāja soli pa priekšu laikam, nojauta, ka situācija drīz mainīsies? «Tikai tagad mēs to sakām. Toreiz bija «čujs», «ņuhs» un «poņa» (sajūta, oža un sajēga). Man varbūt paveicās vairāk. Avīžu laiks sāka iet uz beigām, sākās nedēļas žurnālu laiks. Ieraudzīju, kur mēs varētu attīstīties.» 

Kāpēc izdevēji šo saturu uzticēja jaunajam F64, nevis klasiķim A.F.I. - labi zināmai aģentūrai, pie kuras šūpuļa kopā ar Intu Kalniņu stāvējušas tādas nozares autoritātes kā Ai-vars Liepiņš un Ilmārs Znotiņš? «A.F.I. mērķis bija ziņu fotogrāfija, mūsu - ikdienas dzīve, cilvēku izklaide,» situācijas izmaiņas skaidro Rozenfelds. «Kad itālieši rāda savu fotogrāfijas vēsturi, viņi neaizmirst 50.gadu izpriecas, tā saukto paparazzi laiku. Tas bija laiks, kad cilvēki aktīvi fiksēja to, kas notiek uz ielas.» 

F64 vadītājam šķiet, ka arī 21.gadsimta pirmās desmitgades vidus Latvijas vēsturē ieies tieši ar ballītēm. Un tajās klātesošajiem veiklajiem, modernajiem un elastīgajiem F64 puišiem, kas vienlīdz veiksmīgi ar kamerām balansē uz deju grīdas, Prezidenta pils parketa vai zemnieku saimniecības laidarā. 

Aģentūras fotogrāfa neordināro ikdienu labi raksturo anekdotisks atgadījums ar vienu no viņiem - ieturēto un erudīto Kasparu Kraftu, kuram ir ekonomista izglītība. Krafts kādā publiskajā pasākumā fotografē «dzeltenajam» medijam. Ierodas Juris Kulakovs ar draudzeni. Ieejot telpā, meitene uzlec pičpaunā pie durvīm stāvošajam Kraftam, sacīdama: «Tu esi koks, un es esmu panda. Tu mani nebildēsi.» Protams, visos izdevumos pēc tam parādās citu fotogrāfu bildes, kurās Kraftam mugurā sēž Kulakova draudzene... 

«Ienesām fotoaģentūras darbā mazliet glancētāku formātu, mūsu prioritāte bija veidot attēlu, kas raksturīgs laikam, komentēt situāciju,» saka Rozenfelds. 

F64 mērķtiecīgi ir pieņēmis darbā arī talantīgas meitenes, komentē redaktore Anita Vaivode. Fotogrāfēšana joprojām ir fiziski smags darbs. Dāmas, kuru fotosomas aģentūra cenšas komplektēt vieglākas, ienes šajā žanrā sievišķīgu maigumu. Prakse pierāda, ka fotoredaktoru pienākumos (aģentūras trīs redaktores ir sievietes) viņas toties ir teju neaizvietojamas. «Izmēģinājām vienu puisi, bet viņš pats pēc pusotra mēneša pateica, ka tas esot sieviešu darbs. Viņš nespējot runāt pa telefonu un redzēt un dzirdēt, kas notiek apkārt, kur nu vēl domāt trīs dažādos virzienos. Tikai sievietēm esot privilēģija darīt vairākas lietas uzreiz,» nosmej Anita. 

Klienti Norvēģijā
Pašlaik Gata Rozenfelda uzņēmums ir sadalīts divās daļās - Vīlandes ielā atrodamā fotostudijā F64 vairāk strādā ar reklāmu projektiem un korporatīvajiem klientiem, bet par Cēsu ielā bāzētās fotoziņu aģentūras F64 līdzīpašnieku īsi pirms ekonomikas krīzes kļuva koncerns Mediju nams. 

Rozenfelds šā uzņēmuma piesaistīšanu uzskata par veiksmi - F64 ieguvis apjoma ziņā lielāko klientu. «Pārliecināju Mediju namu: jums fotoštats iznāk pārāk dārgs un ļoti neradoši pārvaldīts!» Otrs aģentūras stūrakmens esot sadarbība ar Santas koncerna žurnāliem. «Bet žurnālu Ir mīl visi mūsu fotogrāfi, jo tas dod lielu izteiksmes brīvību,» piebilst F64 dibinātājs. 

Rozenfelda darbība mediju industrijā ir sakritusi ar ļoti interesantu, bet arī smagu laiku. Avīžniecība piedzīvo dziļu krīzi, kas ir augsne politisko spēku manipulācijām. Strauji attīstās interneta resursi, bet to satura veidošanā vēl ir daudz nezināmo. 

«Avīzēm kļūstot plānākām, tās koncentrējās uz vienas bildes reportāžu. A.F.I. laikā mūsu uzdevums bija no jebkura notikuma atvest piecas dažādas bildes, kas katra ir reportāžas cienīga. Pateicoties internetam un nedēļas žurnāliem, klasiskā fotoreportāža atgriezās - protams, jau ar citiem principiem,» saka Rozenfelds. 

Lai lielajā informācijas raibumā piesaistītu auditoriju, mediji cenšas ne tikai arvien uzlabot bilžu kvalitāti, bet kļūt multimediāli. «Fotogrāfija neizzudīs, bet būs vajadzīgs arī video,» ir pārliecināts Rozenfelds, kas savas aģentūras cilvēkiem jau ir organizējis videomācības. 

Cita tendence - resursu koncentrācija. «Fotogrāfu komandas vairs tur tikai mediji, kas savstarpēji ir saslēgti tīklā. Mans mīļākais žurnāls Latvijā Intelligent Life ir franšīzes tipa žurnāls, kas noteiktu daudzumu materiālu dabū no savas māteskompānijas, kura to rada visā pasaulē,» piemēru min Rozenfelds. 

Globālizācijas tendencēm palielinoties, viņaprāt, patriotiski jānovērtē, ka mūsu mazajā tirgū dominē vietējā fotoaģentūra, nevis kāda no starptautisko tīklu aģentūrām, kā tas ir Igaunijā, kur toni nosaka skandināvu Scanpix. F64 savukārt sadarbojas ar lietuviešu aģentūru Baltijas Foto-grāfijas līnijas, mainās ar bildēm, reizēm - ar klientiem. 

Bet F64 fotostudija, kas krīzes laikā savus apgriezienus bija samazinājusi līdz minimumam, tagad - paša Gata Rozenfelda personā - ir stingri ielikusi kāju Skandināvijas tirgū. «Divas, trīs reizes gadā bildēju Norvēģijas klientiem interjerus vai ar tiem saistītas lietas. Manas bildes vairākkārt bijušas žurnālā Frame, pārpublicētas interneta portālos,» viņš stāsta. «Tas ir ļoti vienkārši - ja tu strādā pie labiem projektiem, tas kļūst zināms visiem.» 

Rozenfeldam šajā ziņā paveicies. Protams, noderēja arī agrākie kontakti, tiek pieminēta savulaik žurnāla Pastaiga laikos sāktā sadarbība ar Norvēģijā strādājošo latviešu arhitekti Vēsmu Konteri, viņas projektētā tirdzniecības centra Eger Motehus fotografēšana. Ne tikai Norvēģijā, bet arī Itālijā un Vācijā gūto pieredzi Rozenfelds izmantojis darbā ar Latvijas reklāmas aģentūrām. «Tev reklāmas aģentūra piezvana, un tu nevis tikai veic konkrētu funkciju, bet īsteno viņu skici no A līdz Z. Mēs bijām pirmie, kas sāka darīt to, kas jau notika ārpus Latvijas.» 

3 biznesa principi
1. Spēks ir cilvēkos - gan tajos, kas fotografē, gan tajos, kurus fotografē
2. Viss ir jāpakārto kvalitātei. Fotogrāfijai ir jābūt gan mākslinieciskai, gan precīzai.
3. Nedrīkst apstāties kādā situācijā, visu laiku jāiet uz priekšu.