IR

Kad 2010.gada 28.decembrī ap pusnakti tika izliets Liepājas metalurga trešā martena pēdējais kausējums un, tāpat kā abus pārējos, to apturēja, daudzi šeit 30 vai pat 40 gadus strādājušie sajutās kā bērēs. Taču jau pēc gada sekoja augšāmcelšanās.

Patiesībā tā nebija pirmā, bet kārtējā reize, kad uzņēmums atdzimst gluži kā fēnikss. Iepriekšējā piedzīvota 90.gadu sākumā, kad, sabrūkot vecajai izejvielu un gatavās produkcijas noieta sistēmai, no Latvijas ekonomikas kartes cits pēc cita pazuda gandrīz visi lielie uzņēmumi. Šis liktenis draudēja arī bijušajam Sarkanajam metalurgam. Tomēr jaunais, Atmodas laikā pašu darbinieku vēlētais direktors Valērijs Terentjevs atrada risinājumu. Inženieris, darba gaitas sācis martena cehā kā vienkāršs strādnieks, Terentjevs pārliecināja toreizējo premjeru Ivaru Godmani un vēlāk arī citas valdības, ka Liepājas metalurga likvidācija no valstiskā viedokļa būtu neprāts, kaut arī uzņēmumam krājās parādi, jo nauda par ražojumiem ienāca ar nokavēšanos.

«Tagad varam tikai brīnīties, kā tas izdevās, un noņemt cepuri cilvēku priekšā, kas spēja to panākt,» saka izpilddirektors Leons Ptičkins. Naudu uzņēmumam izdevās piesaistīt tikai pēc privatizācijas 1996.gadā, vienlaikus secinot - Liepājas metalurga rekonstrukcija ir neizbēgama. Līdz tai mērķtiecīgi tika iets turpmākos 15 gadus.

Metāla bums
Šāgada pirmajā ceturksnī, kopš Liepājas metalurgs pēc rekonstrukcijas atkal strādā ar pilnu jaudu, kopā nodarbinot ap 2300 cilvēku, tā apgrozījums bijis nepilni 67 miljoni latu, bet peļņa - gandrīz pusmiljons. Būtiska izmaiņa kopš 2010. un 2009.gada, kad strādāts ar sešu un 12 miljonu zaudējumiem.

Atšķirībā no padomju laikiem, kad Sarkanajā metalurgā tika ražotas arī stieples, ķēdes, cinkotais skārds un pat lāpstas, pašlaik vienīgais produkts ir dažādu izmēru armatūras stieņi. Bet nemainīgs palicis galvenais liepājnieku trumpis - kvalitāte. Toreiz viņu velmējumus izmantoja sevišķi svarīgu objektu, piemēram, hidroelektrostaciju un atomstaciju būvniecībā. Tagad šo kvalitāti garantē vairāk nekā 30 dažādu valstu sertifikāti, kas apliecina atbilstību augstākajiem tērauda standartiem. Un tās ir valstis - Zviedrija, Norvēģija, Vācija -, kur pašiem ne viens vien metalurģijas kombināts ar gadsimtiem senām tradīcijām. Tiesa, arī Liepājas metalurgs nav radies aizvakar - šogad uzņēmums svin 130.dzimšanas dienu.

Tagad grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši Liepājā, simtiem kilometru tālu no dzelzsrūdas ieguves vietām, 19.gadsimtā cita pēc citas saradās vismaz vienpadsmit čugunliešanas, skārda un tērauda ražošanas rūpnīcas. Parasti to saista ar dzelzceļa līniju uz Ukrainas pilsētu Romni, ko atklāja 1871.gadā, kad, attīstoties rūpniecībai, Liepājā pieauga iedzīvotāju skaits. Gadsimtu mijā tas sasniedza 100 000. Krietni vairāk nekā pašlaik.

Vecākā, Harmsena čugunliešanas rūpnīca, gan radās agrāk - ap 19.gadsimta vidu. Tai sekoja Leopolda Meinharda rūpnīca, kuras veikums aplūkojams vēl šodien - no čuguna konusiem gatavotā Liepājas bāka. Bija arī Baltā skārda fabrika, čuguna rūpnīca Pluto, Vezuvs, kur kala laktas un skrūvspīles, Fēnikss, kas izgatavoja arklus un citus agregātus. Oriģinālākā no visām bija Folga, kurā ražoti metāla šampanieša korķi, alvas un pat zelta folija. Taču šo uzņēmumu mūžs nebija pārāk ilgs. Dažs neizturēja 1901.gada ekonomisko krīzi, cits mistiskā kārtā nodega īpašnieku maiņas brīdī.

Pastāvēja tie, kuri spēja augšāmcelties - kā 1882.gadā radusies rūpnīca Bekers un Co, no kuras arī izaudzis tagadējais Liepājas metalurgs. Ražotnes dibinātāji bija tāda paša nosaukuma stiepļu un naglu firma no Vestfālenes un baltkrievu rūpnieks Dmitrijs Šereševskis no Viļeikas. 1899.gadā uzņēmums kļuva par akciju sabiedrību Liepājas Dzelzs ražošanas un tēraudliešanas rūpnīca, taču divus gadus vēlāk tās parāds sasniedza 1,24 miljonus rubļu un no bankrota izglāba tikai iestāšanās vairākos sindikātos.

Latvijas brīvvalsts laikā akciju sabiedrību atkal pārdēvēja par Liepājas Drāšu fabriku, lai gan tā ražoja arī lemešus, vērstuves, ecēšas, dakšas, lāpstas un ratu asis. 20 neatkarības gados fabrika pa vairākiem lāgiem pārtrauca ražošanu, atlaida darbiniekus, un jautājums par tās pastāvēšanu tika izskatīts pat Saeimā. Tomēr ik reizes tā spēja izkļūt pat no šķietami bezcerīgām situācijām. Ar Sarkanā metalurga nosaukumu tā atdzima arī pēc Otrā pasaules kara.

Ugunīga stieple cepurē
Liktenīga nejaušība vai likumsakarība, bet visi trīs vīri, kas pašlaik stūrē milzīgo Liepājas metalurga kuģi, savas darba gaitas sākuši kādā no rūpnīcas cehiem. Liepājas metalurga padomes priekšsēdētājs un vienlaikus arī lielākais akcionārs Sergejs Zaharjins savulaik bijis lietuves ceha ražošanas maiņas vadītājs, valdes priekšsēdētājs Valērijs Terentjevs strādājis pie martena krāsns, bet Leons Ptičkins sācis kā strādnieks velmētavā 1966.gadā. Toreiz rūpnīcā bija ap 5000 darbinieku, un gadu iepriekš pabeigts jaunais martens - pēdējais, kas uzbūvēts Padomju Savienībā. Rietumos jau sen bija atteikušies no Martena-Sīmensa tēraudliešanas tehnoloģijas un pārgājuši uz elektrokrāsnīm. 

«Es vēl piedzīvoju to romantisko laiku, kad cilvēki, atrazdamies sakarsētā metāla tiešā tuvumā, ar stangām ķēra kvēlojošo stiepli,» atceras Ptičkins. «Toreiz klīda leģendas, ka lielākais ķeneris varējis tādu stiepli noķert ar žokejcepuri. Darījis to tik veikli, ka cepure pat nepaspēja aizdegties. Pats gan to neredzēju,» izpilddirektors smaidot vēl piebilst, ļaudams pašiem izlemt - ticēt viņa teiktajam vai neticēt.

Tomēr novecojusī tehnoloģija bija tikai viens no iemesliem, kas jau 90.gadu vidū lika domāt par ražotnes rekonstrukciju. Otrs bija padomju plānveida ekonomikas sekas. «Mēs ražojām augstas kvalitātes izstrādājumus, un jau kopš laika gala velmētavas jaudas bija lielākas par martena jaudu,» skaidro Ptičkins. Martens gadā ražojis ap 550 tūkstošiem tonnu tērauda, bet velmētavai, kurā tērauds no martenā izlietām sagatavēm pārtop stieplēs vai stieņos, jauda bijusi 700 tūkstoši tonnu. Padomju laikā trūkstošo tēraudu ar vilcieniem pieveda no citiem metalurģijas kombinātiem, bet pēc neatkarības atgūšanas tērauda pirkšana sadārdzināja gatavo produkciju, ietekmēja kvalitāti un, galvenais, neļāva būt neatkarīgiem.

Tāpēc rekonstrukcija sākās jau 2002.gadā, kad uzņēmums pats saviem spēkiem nomainīja divas vecās 70.gados uzstādītās sagatavju liešanas mašīnas. Pēc tam, lai pārietu uz elektrokausēšanu, vajadzēja garantēt nepieciešamo elektrības jaudu - valdība lēma par 110 KW līnijas pievilkšanu uzņēmumam no Grobiņas apakšstacijas, un tikai tad varēja ķerties pie rekonstrukcijas projekta īstenošanas. Bet tobrīd sākās krīze.

«Bankas negribēja dot kredītus, un partneru meklēšana ieilga,» stāsta Ptičkins. Beidzot viņi tos atraduši Itālijā - STG Group - un, pateicoties valsts galvojumam, tikuši pie aptuveni 80 miljonu eiro kredīta, no kura daļa jau dzēsta. Kad jaunā elektrokrāsns jau bija gatava, akcionāri izšķīrās par vēl vienu tehnoloģisku uzlabojumu, ar ko aprīkoti samērā nedaudzi metalurģijas kompleksi pasaulē, - iepriekšējās uzsildīšanas šahtu, kas ļauj būtiski ekonomēt energoresursus. Pēc tās uzstādīšanas rekonstrukcija tika pilnībā pabeigta pagājušā gada decembrī.

Nevienu strādnieku arī rekonstrukcijas laikā no darba neatlaida, stāsta izpilddirektors Ptičkins. Daļa piedalījās pārbūvē, citi apguva elektrokausēšanas tehnoloģiju Baltkrievijā, Serbijā un Rumānijā, kur atrodas līdzīgi uzņēmumi.  

Šogad Liepājas metalurgs plāno saražot 865 tūkstošus tonnu tērauda. Krietni vairāk, nekā paši spēj apstrādāt, tāpēc no tērauda pircējiem kļūs par tā pārdevējiem. Produkcija šogad tiek eksportēta uz 20 valstīm.

«Ņemot vērā Liepājas metalurga apjomus un sortimentu, mēs diezgan veiksmīgi aizpildām to metāla deficītu, kas rodas valstīs, kuras pašas ražo tēraudu,» uzņēmuma taktiku atklāj Ptičkins. Lai arī lielākais Baltijā, Liepājas metalurgs pēc Eiropas mērogiem tomēr ir neliels uzņēmums: «Tāpēc nevaram atļauties būt agresīvi.»

Pirms iestāšanās ES ievērojams noieta tirgus bija Austrumāzijā, tajā skaitā Ķīna, un ASV. Tieši pateicoties amerikāņiem, jaunās tūkstošgades sākumā uzņēmumā tika veikta pirmā modernizācija pēc privatizācijas, lai varētu ražot ASV tirgum atbilstošu produkciju collās. «Bet tad amerikāņi nobijās no Latvijas un sāka antidempinga procesu,» smejas Ptič-kins - bija jāmaksā īpaša ievedmuita, kuras dēļ ASV tirgu nācās pamest un pārorientēties uz Eiropu.

Lai saražotu pašreizējo tērauda apjomu, liepājniekiem nepieciešami vairāk nekā 900 tūkstoši tonnu metāllūžņu, ko uzņēmums iepērk ne tikai Baltijā, bet piegādā arī no citurienes caur Liepājas ostu. Savukārt gatavās produkcijas eksportu nodrošina lielākā Liepājas ostas stividorkompānija Liepājas osta LM, kas arī ietilpst Liepājas metalurga holdingā.

Nākotnē Liepājas metalurga izpilddirektors raugās optimistiski, tomēr piesardzīgi. «Runā, ka krīze beigusies,» viņš saka, kad atgriežamies no velmēšanas ceha. «Spriežot pēc mūsu produkcijas noieta, es gan pagaidām nekādas krīzes beigas vēl neredzu. Nepriecāsimies par ātru.» Viņam ir pamats tā teikt - pēdējos gados tērauda armatūras cenas samazinājušās par 25%. Līdz ar celtniecības apjomu kritumu samazinājies pieprasījums pēc tām, toties energoresursu cenas aug. Tikai uz šī fona tā īsti iespējams novērtēt Liepājas metalurga riskanto, taču augļus nesošo lēmumu par rekonstrukciju. Tas ļāvis augšāmcelties pēc smaga klupiena - jau kuro reizi pēc kārtas.

3 biznesa principi
1. Disciplīna it visās vietās un jomās
2. Cilvēks kā uzņēmuma pamatvērtība
3. Pastāvīga attīstība