IR

Staigājot ar kaklā iekārtu lauztu roku, gribot negribot iepazinos ar kārtību veselības aprūpē, un pārliecinājos par vecum vecu patiesību, ka izlīdzēt var tikai radniecība ārstu aprindās. Brīvos brīžos ar kreiso roku piepūlēju labo smadzeņu puslodi, lietoju pretsāpju tabletes, lasīju memuārus un ar augšas kaimiņu, pensionētu policistu Nikolaju gāju lasīt pudeles.

Naudu par pudelēm dalījām brālīgi, lai gan vienmēr centos kaimiņam atstāt vairāk, sarēķinājis, ka ar pudeļu vākšanu nesaknapināšu kapeiku, lai nopirktu arābu rikšotāju vai palīdzētu valstij pasažieru vilcienu iegādē. Ticamāka likās doma iekrāt, lai pievērstos izdevējdarbībai, un grasījos sacerēt uzsaukumu Latvijas rakstniekiem, lai tie kolektīvi pievienojas pudeļu lasītāju branžai. Pozitīvi centos. Juzdamies nepiederīgs un infantils kā veģetārietis vilks.

Par mācīšanās jēgu

Starp draugiem un paziņām zinu cilvēkus, kas nav augstās skolās gājuši, bet savā jomā ir labākie profesionāļi Latvijā. Zinu arī tādus, kas ar visām augstākām izglītībām jēdz tikai to, ka vietā un nevietā šūt kopā no ilgas valkāšanas nodilušas domas. Bet no šīm divām galējībām nebūtu spriežams, vai izglītības sistēma Latvijā ir laba vai slikta, vai tā ir reformējama, pārbīdot solus no viena telpas gala uz otru, vai arī vajadzīgi revolucionāri pārveidojumi, par ko pasaulē spriež ilgi un mokoši, bet netiek ne no vietas, atstājot visu kā bijis.

Varbūt nelasu īstos tekstus, bet, manuprāt, visa diskusija par skolotāju tēmu reducējas uz strīdu, celt algas tūlīt vai mazliet vēlāk, celt visiem vai labākajiem, un kur ellē izraut komisijas, kas šķirtu labākos no pārējiem, jo runa jau nav par kanibālu strīdu, kuras smadzenes garšīgākas, vai par zaļu cilvēciņu tvarstīšanu zaļā zālē. Runa ir par skolotāju, kas daudzu kultūru tradīcijās iekopies kā svēts vārds.

Necik nedzirdu spriežam par mācīšanas skolu un jēgu, kas katrā kultūrā ir veidojusies mazliet atšķirīga un ir atšķirīga.

Krišjānis Valdemārs 1870.gadā „Pēterburgas Avīzēs" rakstīja: „Skolas, skolas un vēlreiz skolas!" Viņam toreiz bija mērķis izveidot Krievijas impērijā daudzas Jūrniecības skolas, visvairāk gan domājot par latviešu kuģniecības attīstību Baltijas jūras krastos. Mērķis bija skaidrs. Mērķis „latvietis" bija rakstīts uz viņa durvīm Tērbatas universitātē. Līdzekļi tā sasniegšanai arī daudzmaz zināmi. Krišjānis izveidoja draudzīgas attiecības ar cara tētiņa augstiem radiem, publicējās Krievijas ekonomiskos un politiskos izdevumos, viņš gudri prata izmantot krievu un vāciešu cīniņus par ietekmi ķeizara galmā un bija gana kreatīvs, lai ar savu „Baltijas jūras izsmelšanas biedrību", par kuru kā pretvalstisku sūdzējās vācu muižnieki, pavērtu Vidzemes ģenerālgubernatora labvēlību. Diez ko šodien par šādu biedrību teiktu „augstās pilīs"? Visticamāk, nosūtītu „konsultācijā" uz Aleksandra augstumiem un „atbilstoši jautājuma specifikai" ministrijās pieņemtu jaunus padomniekus.

Šodienas izglītība nemāca mērķi. Izglītības sistēmā apmāca rīkoties ar instrumentiem (valodas, matemātika, antropoloģija, biofizika, kosmogonija, ģeoloģija utt., utj.), bet neiedod mērķi, kālab tas cilvēkam vajadzīgs.

Cilvēks neatšķir dvēseli no gara, inteliģenci no intelektuālisma, un pamatā knosās ap miesīgām un materiālām lietām. Izglītības sistēma gatavo darbaspēku, proti, no gaļas veidotu ražojošu un patērējošu mašīnu. Tikai ieraduma pēc izglītību saucam par gara gaismu.

Kādu dienu apciemoja studiju draugs Ivars no Ogres puses un našķim atveda kūku. Kad sēdējām mielodamies, draugs ieteicās: „Cilvēces mācībai ir jābūt pirmajā, otrajā klasē un varbūt pat agrāk. Vēlāk cilvēks maz maināms. Pat komuņagas to apjēdza un ideoloģiju savā vīzē dzina no oktobrēnu vecuma." Iebildu, ka nav skolotāju, kas vienkārši un saprotami varētu vienā mācību priekšmetā pasniegt pasaules un cilvēka jēgu. Citēju Einšteina teikto par relativitātes teoriju, kas ir jāpārvalda tik labi, lai to saprotami varētu izskaidrot pat sētniekam, un teicu, ka pie mums var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt skolotājus, kas gudras lietas var vienkārši pasniegt. Vēl citēju Horāciju, ka mācīšanās bez saprašanas ir kaitīga. „Jācenšas," draugs sacīja. „Kur mēs tos gudros ņemsim, ja paši esam muļķi."

Paslavēju, ar veselo roku uzsitot uz pleca un pasmejot, ka izcili maz ir gudro, kas atzītu sevi par muļķiem. Tā mēs mētājāmies ar sentencēm un nonācām vien pie kārtējā kūkas gabala, pie kura atcerējāmies Skreilapu Piča teikto, ka kūkas ir bīstamākas par nāvi. Pabeiguši mielastu, mierinājām sevi un dakteri Pēteri ar Svētā Augustīna vārdiem: „Es kļūdos, tāpēc esmu!" un atgriezāmies pie ierastās strīda tēmas par 20.gadsimta pirmās puses modernismu, par impresionismu un Kalna sprediķi un Staļina meitas vēstulēm, un Hitlera galda sarunām. Vakaru pavadījām patīkami un uz brīdi pat aizmirsām, ka tirgus saimniecībā esam tikai patēriņa preces pasaules skatlogā.

Gudrās grāmatās rakstīts, ka bērna personība izveidojas trīs, četru gadu vecumā. Augošais cilvēks jūt vai drīzāk nojauš vidi, vecākus, rotaļas, bet tam maz priekšstata par pasauli, labākajā gadījumā tas ir iestājies Pasaules mācības pirmajā klasē, tāds stāv krustcelēs un vienīgi nojauš, ka vienlaikus nevar iet visos virzienos. Kas nosaka pirmā soļa izvēli?

Izstāstīšu kādu gadījumu. Radinieks fizikas, matemātikas zinātņu doktors, kas darbojas Matemātikas un fizikas institūtā un kā skolots teologs lasa sprediķus baznīcā, reiz izstāstīja par kolēģa meitu, kas uzdevusi tēvam jautājumu: „Tas, kas ļoti ātri kustas, ir ļoti ciets?" Kolēģis sapratis, ka tā ir atsauce no iepriekšēja vakara sarunas ar viesiem par Šredingera nenoteiktības principu. Trīsgadīgais bērns turpat blakus bija spēlējies ar rotaļu klucīšiem, un kolēģiem ne prātā nenāca, ka tas ieklausās viņu spriedelējumos. Bet varbūt dzirdēja bez ieklausīšanās, tā vienkārši pa tiešo?

Neatceros, kāda bija atbilde, vienīgi aizrādīju, ka bērnam zināt par stiprām mijiedarbībām nav lietderīgi, jo skolā tikai daudz vēlāk kurā tur klasē mācīs, ka elektroni riņķo ap kodolu un zīmēs riņķi ar elektroniem ap kodolu centrā, kas gan maz atbilst īstenai ainai. Kā sagatavot bērnu patiesībai vai, precīzāk sakot, patiesības meklējumiem, kas sākas no pirmās dienas gaismas un Dievs vien zina - kad beidzas? Skolotāji arī ir cilvēki, skolotāji arī var nezināt un kļūdīties. 

Kas ir tas, kas bērnam jāiemāca? Pirmkārt, sevi kā cilvēku. Otrkārt un treškārt arī. Un vēl iedot mērķa zināšanu pasaulē, kas ir tas smagākais darbs.

Smuki skan un smuki uzrakstīts, bet dzīves drēbes tajā nav. 19.gadsimtā izcilais Skolastēvs Rātminderu Andžs bērniem mācīja: „Dievs un valdīšana mani tēva vietā par Jums un citiem cēlusi. Kā tēvam man būs ne vien par Jums zināt, bet arī mācīt, pamācīt un uz to sisties, ka Jūs par krietniem un derīgiem cilvēkiem paliekat. Un tā man tā lielāka un grūtāka lieta: man būs par Jums atbildēt!" Un arī viņam paliek neatbildēts jautājums „kā?", lai gan daudzi jaunlatvieši tapa Vecpiebalgas pusē un Skolastēvam par to bija sava zināšana.

Kad pirms daudziem gadiem padomju laikos grasījos izdot pirmo grāmatiņu, mans recenzents bija Alberts Bels. Toreiz bija tādi noteikumi, ka pie izdošanas noteikti vajadzīgs recenzenta slēdziens, jo tad izdevniecība vienmēr var atsaukties uz recenzētāju, kas nu uzņemies par izdevumu atbildību. Stāstu krājumam biju uzlicis nosaukumu „Dod man to", kas bija ņemts no masoņa, literāta un filozofa Gotholda Lesinga slavenā izteiciena: „Ja Dievs labā rokā turētu visu patiesību un kreisā - centienus pēc patiesības, es kristu pie viņa kreisās rokas un lūgtos: „Dod man to!". Alberts saudzīgi teica, ka Lesingam savos gados tas izklausās labi, lai gan arī viņš koķetējis. Bet mani savos gados cilvēki var nesaprast.

Tomēr palieku pie domas, ka patiesības meklējumi ir auglīgākā bauda, lai arī visa patiesība paliek Dievam, par ko viņu reizēm der papratināt.

Par kultūru, valsti un civilizāciju

Kultūras vārds vispēdējā laikā bieži tiek viļāts un cilāts, un ir kā nots, kas izkritusi no valsts skaņdarba, un tagad nav saprotams, kur to iemontēt. Atceros kādu sestdienas rītu pirms vairākiem gadiem. Vecrīgā pie 3.ģimnāzijas sastapu Spanovski Hariju, kas pulciņā ar citiem aktieriem bija nonīkuši gaidām autobusu braucienam uz kādu lauku viesizrādi. Pasmēju: „Vedīsiet uz laukiem kultūru, kultūrtrēģeri?" „Vai tad pie mums tagad kultūru ved?" Haris nīgri atsmēja. „Mums tagad ir Celtniecības ministrija un ved, kas viņiem tur jāved!"

Ar ministrijām mums ir jocīgi. Uz beigām ir celtniecības darbi Kultūras ministrijas būvē, ko sauc par stikla kalnu, bet man atgādina Pirmā pasaules kara tanku. Tagad nolemts, ka kultūrai steidzīgi jāiedveš elpu tādā mistiskā vārdā kā „integrācija". Izglītības ministrija „uzlabo par skaistākiem" literārus darbus un specializējas „rimeiku" producēšanā. Tas un vēl arī Sabiedrību ar ierobežotu atbildību AKKA un LaIPA „lielā rūpe" par radošo cilvēku autortiesībām pēdējā laika publiskā telpā raisa skaļāku vai klusāku murdoņu. Jā, un vēl ņemšanās ap operu! Vecais čigānu barons Maksis pasmietu ar vecum veco jautājumu: „Mazgāsim vecos kadrus vai taisīsim jaunus?"

Gan Kultūras, gan Izglītības ministrijā ir jauni vadītāji ar visu labo un slikto, kas piemīt cilvēkam, un viņi dara pareizi, ka izvējo pelējuma piesmaku no ministriju gaiteņiem. Lai gan neatstāj sajūta, ka jaunie ar savu sprediķi nāk svešā baznīcā, kur pie smakām ir pierasts un ausīs ir aizbāžņi.

Smagāk tika jaunajai kultūras ministrei, lai gan lielā ziņā viņa pati bija vainīga, putrodamās starp izklaidi un kultūru, kultūru un civilizāciju, tirgu, garīgumu un industriju, bet ne jau viņa vainīga par kopējā uzstādījuma trūkumu valstī.

70.gadu nogalē (precīzi neatceros, bet tas bija Žiskāra d'Estēna prezidentūras laikā pēc kārtējās degvielas krīzes pasaulē) tika mainīti Francijas Republikas uzstādījumi kultūrpolitikas jomā, ierobežojot amerikāniskuma invāziju Francijā, kas apdraudēja Franciju kā nacionālu valsti. Salīdzinot ar Latviju, Francijas Republika ir liela un uzdrīkstēties spējīga, un toreiz nebija ES ar tās regulām un rekomendācijām. Frančus darīja piesardzīgus civilizācijas industriālais veltnis, kas tirgus interesēs nolīdzināja ne vien smadzeņu rievas, bet arī tradicionālās vērtības.

Kur ir mūsu uzstādījumi?

Tirgus ir tirgus, pats par sevi tas nav ne slikts, ne labs, viss atkarīgs no tā, kā rokās šis ierocis jeb instruments nonāk. Var desmit reizes pārrakstīt UNESCO Mehiko 1982.gada Kultūras deklarāciju, bet nesaprast, ka dokuments tapis kā brīdinājums, kā nelāga priekšnojautas un lielu cerību teksts, lai glābtos no civilizācijas slimībām, kas apdraud cilvēces pamatus. Deklarāciju vajadzētu nevis lasīt kā padomju laika kongresa materiālu, bet izmantot, un tā izmantojama savai valstij un savai kultūrai par labu. Ne visi rēgi atnākot sauc sevi vārdā. Galvenais, ka sākumā tie neprasa nedz maizi, nedz izpriecas. Un tevis netraucēti, neko daudz neliekas arī par tevi zinis, varbūt vienīgi tā citādāk liek piepūlēt saprašanu.

Bet viss ir līdz laikam. Palasot vienu otru mūsu tekstu, tā vien liekas, ka spēlējamies civilizācijas laukā un krītam divās galējībās: vai nu tūlīt civilizēti pakļausim Ameriku, vai mazliet vēlāk domāsim par valsti kā par nacionālas kultūras rezervātu. Pie tādiem uzstādījumiem pāris 100 tūkstošu spēlītes ap krievu valodu ir tāds trešās kārtas pielikums. Bet, nopietnāk sakot, varbūt ir skaidrība mūsu galvās, bet mūsu uzstādījumos ir iztapība, it kā tikko nokāpušiem no koka un nokļuvušiem kaut kā nesaprotama un neizzināma priekšā.

Bībeles vārdiem sakot, nacionālā kultūra ir nacionālās valsts stūrakmens.

Civilizācijas pamatdzinuls ir tirgus un tirgus industrija. Var sēdēt un gaidīt uzkrājamies civilizāciju un kultūru pretstatus un atnākam Hēgeļa „nolieguma noliegumu", bet tas ir no vecās operas un daudzlīniju pasaulē nedarbojas, ja, protams, uzskatām, ka cilvēks ir domājoša un stāvus staigājoša būtne. Bet patiesībā ir liela nesaprašana un juceklis. Kultūra ir vistuvākā dabas radiniece, nav sākusies vakar un nebeigsies rīt, pat nevar pateikt, vai pirms cilvēka saprātīgā nebija cilvēks radošais, vai dziesma nav nākusi, sekularizējoties šamaņu saucieniem, un raksts cēlies no maģiskām zīmēm. Kultūrai ir cita laika temporalitāte jeb, kā saka daži fiziķi, enerģija.

Kultūra nerodas un nezūd ne vienā, ne divās, ne trijās paaudzēs, tāpēc, šķirstot budžeta annāles, tā tiek atbīdīta pēdējā vietā, jo nekur jau nepazudīs. Un pēc vārdiem „lai pastāv pie ratiem" aplaudē visi, izņemot kultūras ministri.

Spēlējoties ar Čerčila vārdiem: „Politiķiem jādomā par nākamām vēlēšanām, lai valstsvīri, ja netraucē, domā par valsti un nākamām paaudzēm". Pļavnieku piektā stāva kaimiņš Guntis, kuram sieva nāk no skarbo 90.gadu Paņevežas puišu vidus, reiz pie degvīna glāzītes ieteicās: „Nekas nemainās. Elektrifikācija mums ir. Ķimizācija arī labi bendē bites un visa vara ir padomēm. Komunisms." Kāds tur sakars ar Kultūru? Gluži nekāds. Ideoloģiskās un ekonomiskās formācijas maina nosaukumus, nomaina instrumentus un metodes, bet kultūra ir kā vecs zekseru spēlētājs Grīziņkalnā, kuram pievienota Eiropa.

Vācu rakstnieks Tomass Manns, „Doktora Fausta" un „Budenbruku" autors, 20.gadsimta pirmās puses modernists, Nobeļa prēmijas laureāts, 1938.gadā Amerikas trimdā sacīja: "Nekas īstenībā nav zaudēts. Kur es esmu, tur arī ir Vācija. Es nesu vācu kultūru līdzi sevī." Ap 1946.gadu Vācijā, trimdas sākumā, "dīpīšu" nometnēs latviešu rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš par Latviju saka to pašu: „Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu, turi dzimteni kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats."

Abu šo vīru vārdos nav runas par ideoloģijām un ekonomiskām formācijām, kas mainās kā novalkātas zeķes. Runa ir par ko mūžīgāku, tautām šūpulī dotu un tās garam piemītošu. Par kultūru.

Autors ir rakstnieks un publicists