IR

Bruto algu kāpums vien par 3,7% gada laikā straujas ekonomikas izaugsmes apstākļos nevar nesagādāt vilšanos no algota darba veicēju skata punkta, taču nav šaubu, ka agri vai vēlu IKP pieaugums atspoguļosies ar šīs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopuma daudzskaitlīgākās grupas ienākumos.

Par spīti reālā kopprodukta kāpumam pirmajā ceturksnī par 6,8% (provizoriskie dati), reālās algas par nostrādāto stundu pieaugušas vien par 0,3%. Lai arī ekonomikas izaugsme turpinās jau vairāk nekā divarpus gadus, reālo algu kāpums gada griezumā ne mirkli nav sasniedzis pat procentu.

Līdz ar to populārais teiciens par to, ka ekonomikas atlabšanu maciņos nejūt, no sabiedrības lielākās daļas skatu punkta tiešām ir pareizs, kaut arī kopējais ienākumu apjoms neapšaubāmi aug straujāk, sarūkot bezdarbam un kāpjot uzņēmēju peļņai.

Ir acīmredzami arī tas, ka algas aug lēnāk nekā darba ražīgums, kura kāpums pirmajā ceturksnī varētu būt veidojis teju pusi no IKP pieauguma. Ir skaidrs, ka tas tā mūžīgi neturpināsies. Jau iepriekšējos trīs gados darba atalgojuma īpatsvars IKP no ienākumu aspekta samazinājās. 2008.gadā tas bija sasniedzis 50,8%, bet pērn nokritās līdz 41,8% un acīmredzot turpināja pazemināties arī šā gada sākumā. Taču algu īpatsvara lejupslīde bremzējas, 2009.gadā tā bija 4,1 procentpunkti, 2010.gadā - 3,6%, bet pērn vairs tikai 1,3%.

Ja pirms krīzes atalgojuma pieaugums aizgāja pārspīlējumos, tad patlaban atalgojuma īpatsvars ir vērtējams kā ļoti zems.

Kaimiņos esošajā un bieži parauga kārtā celtajā Igaunijā tas pērn bija 46,7%, bet ES vidēji 49,2%. Turklāt Igaunijā šogad algas turpinājušas augt straujāk nekā Latvijā, par 6,9%, tas gan atspoguļo darba tirgus norisēm piemītošo inerci, jo ekonomikas pieaugums kaimiņvalstī tagad jau krietni lēnāks.

Lēnais algu kāpums ieliek citā perspektīvā runas par darbaspēka trūkumu, jo algas tomēr aug lēnāk nekā darba ražīgums, tātad kopumā darbinieku pietiek.

Nav šaubu, ka darba devēju ļoti stiprās pozīcijas darba tirgū ir palīdzējušas uzlabot mūsu ārējo konkurētspēju, palielināt eksportu un līdz ar to ievadīt ekonomikas izaugsmes procesu. Taču eksportētāju konkurētspēja jau ir pietiekami laba, šobrīd to tālāk palielināt nav nepieciešams. Problēma ir nevis nespēja pārdot saražoto, bet gan nepietiekamais eksporta sektora lielums. Ļoti lēnais darba algu pieaugums palīdz eksportam augt, bet teikt, ka šādam konkurētspējas kāpumam jāturpinās arī nākotnē, būtu ekonomiskās politikas līdzekļu jaukšana ar mērķiem.

Es teiktu, ka jau tagad darba ražīgums eksporta nozarēs nebūt nav slikts, ja vien nenoticam primitīviem pretstatījumiem starp dēļu un datoru ražošanu. Esmu pārliecināts - ja parēķinātu, kāds darba ražīgums ir strādājošajiem, kas ražo to pusi Latvijas eksporta, kas tapusi salīdzinoši ražīgākajos uzņēmumos, tad rādītāji dramatiski neatpaliktu no Eiropas vidējiem - te būtu gan modernas zemnieku saimniecības, kokzāģētavas, metalurģijas uzņēmumi, gan viesnīcas, ostas utt. Nelaime ir tur, ka šādu uzņēmumu un strādājošo ir pārāk maz, nevis ka viņi neprot strādāt vai viņu vadītāji neprot viņus vadīt.

Šeit teiktais nav aicinājums uz šķiru cīņu, gluži otrādi, jo ir skaidrs, ka tirgus piespiedīs darba devējus agri vai vēlu vairāk dalīties ar ekonomikas izaugsmes augļiem.

Lai tas notiktu, nav nepieciešams pacelt sarkano karogu un doties demonstrācijā, vienkārši konkurence par labākajiem darbiniekiem patlaban un par vienkārši darbiniekiem jau visai tuvā nākotnē visu saliks savās vietās. Tieši šā gada sākumā arvien biežāk veikalu logos redz aicinājumus pieteikties darbā. Straujāks algu kāpums turklāt varētu nostiprināt IKP izaugsmes iekšējā pieprasījuma pusi, kurai tagad vēl ir iespējas palielināties, neizkāpjot ārpus saprāta rāmjiem.

Algotajiem darbarūķiem nav pamata justies dziļi aizvainotiem. Dati apliecina, ka lēnā algu pieauguma radīto peļņu uzņēmēji investē jaudu palielināšanā, kas rada papildus darbavietas un ļauj algu saņemt lielākam skaitam cilvēku. Pagājušogad investīcijas Latvijā pieauga par ceturto daļu, bet ieguldījumi mašīnās un iekārtās vēl vairāk. Tāpēc tas, ka gandrīz neaug reālā alga par nostrādāto stundu, vēl nenozīmē, ka neaug kopējais atalgojuma fonds.

Saskaņā ar jaunākajiem VID datiem, algoto darbinieku skaits, (par kuriem maksā VSAOI) martā gada griezumā audzis par 3,2%, bet kopējais nostrādāto stundu skaits visdrīzāk audzis vēl vairāk. Ja laikmeta gara maiņa nostiprinās apjausmu, ka lielīšanās ar dārgiem auto nav labākais, ko var darīt dzīvē daudz sasnieguši cilvēki un nopelnītais tiks izlietots saprātīgi, tad investīciju kāpums turpināsies un arī nākamā gada 1.maijā Marksa portretus Rīgas ielās neredzēsim.

CSP piektdien sniegtie dati kārtējo reizi atgādina, ka darbaspēka nodokļu samazināšana ir nodokļu politikas prioritāte.

Uz rokas cilvēki pie mums saņem vien 71% no bruto algas, kamēr Igaunijā tie ir 80%, bet Lietuvā 78%.

Šeit gan netiek ņemta vērā darba devēja maksātā VSAOI daļa, kas tāpat netieši samazina darbinieku neto ieņēmumus. Taču nav šaubu, ka ekonomiskās izaugsmes augļus algota darba veicēji tuvāko dažu gadu laikā varētu saņemt arī caur darbaspēka nodokļu pazemināšanu, tādējādi palīdzot arī uzņēmumiem nostiprināt to jau tāpat visai labo konkurētspēju. Šo procesu varētu atbalstīt arī tāda veida nodokļu palielināšana kapitālam, kas mazina vēlmi izņemt dividendes. Nav šaubu, ka papildus atbalstu konkurētspējai var sniegt arī tādi vispirms jau ne no naudas daudzuma atkarīgi pasākumi kā tiesiskās vides uzlabošana.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis