IR

Latvijas vasara ir ne tikai odu un saules pilna, bet arī sēru un piemiņas dienu piepildīta. Galvas piemiņā nolieksim 14.jūnijā un 4.jūlijā, kā katru gadu pagātnes mācības vētīsim 17.jūnijā un 23.augustā. Vai sērojam par daudz un vai esam par dziļu iestiguši pagātnes pieminēšanas purvā, kā mums to mēdz pārmest no ārpuses un kā mēdzam kurnēt paši iekšienē?

Neviens koks nezarojas un nenes augļus, ja tam nav pietiekami spēcīgas saknes. Arī cilvēks, tauta un valsts nevar pastāvēt un augļus nest bez saknēm, tāpēc savas saknes ir jāzina un jākopj. Bez sakņu spēka un pagātnes izzināšanas nav iespējama arī nākotnes attīstība. Tāpēc mana atbilde uz pirmajā rindkopā uzdoto jautājumu par sērošanu un slīgšanu pagātnē ir, ka ir jāsēro un par pagātni jārunā nākotnes vārdā.

Aizturētas sāpes

Ja kādam no malas vērotājam liekas, ka mēs Latvijā pārlieku sērojam, tad patiesībā mēs nemaz tik daudz un ilgi to nedarām. Tas, kas varbūt, no malas raugoties, liekas neparasti, ka vairāk nekā pusgadsimtu senu notikumu piemiņas pasākumi (25.marts, 14.jūnijs, 4.jūlijs) notiek publiski un ir samērā plaši apmeklēti, patiesībā ir viegli izskaidrojams ar mūsu neseno vēsturisko pieredzi. 

Komunistiskā režīma deportāciju upurus pieminēt mums nebija ļauts pusgadsimtu, kamēr pats režīms turpināja valdīt Latvijā. Taču tajā pašā laikā arī nacistu režīma upurus - Latvijas ebrejus - arī nebija pieņemts īpaši pieminēt. Līdz ar to tikai pēdējo divdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas tiek pamazām atvērts arvien vairāk un vairāk nesenās Latvijas vēstures lappušu, apzinātas liecības, veidotas piemiņas vietas un rīkoti atceres pasākumi. Pēc piecdesmit gadu ilgas emociju aizturēšanas vairāku paaudžu garumā tikai divdesmit gadi ir pagājuši, tāpēc nebūtu jābrīnās nedz par sērošanas un pieminēšanas intensitāti, nedz sabiedrisko nozīmīgumu.

Galu galā Latvijā vēl ir tik daudz cilvēku, kuru piederīgo nāves dienas nav zināmas un kapu vietas nav sasniedzamas, tādēļ teju vienīgais veids, kā viņus pieminēt, ir publiskajās piemiņas vietās oficiālajās atceres dienās.

Turklāt publiskā sērošana ir ļoti loģiska Latvijā arī tik ilgi, kamēr mūsu vidū vēl ir kaut viens cilvēks, kuram 1949.gada 25.marta rīts saistās ar tumšāko rītu viņa mūžā. Un tādu ir ne mazums, jo diemžēl deportāciju upuru vidū bija gana daudz bērnu. Un arī viņu bērniem un bērnu bērniem šie datumi vienmēr būs īpaši.

Uztur uguni dzīvu

Turklāt diezin vai mēs sērotu tik daudz un arī salīdzinoši neseno pagātni pieminētu tik bieži, ja vien mums atkal un atkal gan tepat Latvijā dzīvojoši ļaudis, gan Austrumos un Rietumos mītoši nenorādītu, lai liekamies mierā ar komunisma noziegumu un to seku nosodīšanu un izvērtēšanu. Taču diezin vai mums ir morālas tiesības likties mierā tikmēr, kamēr komunisma nodarītais ļaunums nav pielīdzināts nacisma radītās sērgas sekām un kamēr kā Austrumos, tā Rietumos vēl atrodas ļaudis, kas joprojām visā nopietnībā vai postmodernā koķetērijā tīksminās par komunismu un tā „sasniegumiem".

Katra jauna akcija - divu valsts valodu referendums un tam līdzīgi pasākumi - mums ļoti skaidri atgādina, ka mēs nedrīkstam savu pagātni aizmirst un ka par to ir jārunā tieši nākotnes vārdā. Lai jaunākā paaudze un mūsu bērni saprastu, no kurienes tādiem referendumiem „kājas aug", gribot negribot mums ir jāatgriežas pagātnē, kur mūs diemžēl sagaida daudz traģiska.

Pretējā gadījumā, ja vadās pēc principa, ka par pagātni labāk mazāk runāt un domāt, tad, protams, ļoti loģisks ir arī pieņēmums, ka Latvijas Republika sākās 1991.gada 21.augustā ar visām no tā izrietošajām sekām. Tad var arī pieņemt, ka līdz tam te bija tukša vieta, kuru tikai padomju vara iekopa un kurp atnesa kultūru. Turklāt tādā gadījumā nav nedz par kaut ko jāuzņemas pat morāla atbildība, nedz kādi noziegumi jāapzinās un jānosoda.

Taču, ja pagātni piemin, izzina un vētī, tad sanāk no tās paņemt gan pozitīvo un negatīvo mācību, gan arī paskatīties acīs nepatīkamai patiesībai par sevi, tautu un valsti. Savukārt tādai rīcībai ir attīrošs iespaids, kas dod cerību nākotnē būt labākiem.

Ja mēs vislaik nerunātu un nedomātu par pagātni, tad nebūtu iespējama pozitīva attīstība. Pagājušā gadsimta 90.gados mēs atguvām un atjaunojām neatkarīgu valsti, jo pusgadsimta garumā nemitīgi bijām pieminējuši, kaut klusībā, pagātni un zinājām, pēc kā tiecamies un ko vēlamies sasniegt. Ja būtu aizmirsuši pagātni pirms 1940.gada 17.jūnija, tad diezin vai mums vispār vajadzētu par kādu neatkarību stāvēt un krist.

Atskaites punkti

Iespējams, ka latvieši izskatās unikāli ar savu vajadzību gremdēties pagātnē, tomēr tā ir jebkuram cilvēkam individuāli un cilvēcei kopumā raksturīga, būtībā iedzimta īpašība. Tas nepieciešams, lai cilvēks, tauta un valsts sevi apzinātos, lai būtu atskaites punkts un atbalsta dēlītis jebkurai rīcībai.

Tīri abstraktās kategorijās runājot, pagātne un tagadne ir viss, kas mums ir, jo nākotnes kā tādas jau nav jeb mēs to nezinām, kamēr tā nekļūst par tagadni.

Mums var būt nākotnes plāni, bet tie ir tikai plāni un vīzijas, kamēr tie nepiepildās tagadnē. Turklāt attiecība starp pagātni un tagadni svaru kausos stipri sliecas uz pagātnes pusi, jo tā mūsu apziņā un domāšanā ir nomācošā vairākumā. Tagadne ir vien šis brīdis un šī diena, vakardiena ir jau pagātne, kā arī viss pirms tās.

Līdz ar to visa mūsu individuālā un arī kolektīvā pieredze būtībā ir pagātnē balstīta. Pagātne un no tās gūtās mācības ir tās, kas veido mūsu būtību. Pagātne ievieto cilvēka dzīvi citā perspektīvā, kur viņš ir daļa no nebeidzamas taisnes, kas nemitīgi krustojas ar citām taisnēm. Turklāt labi pārredzams un apzināms ir vien tas taisnes posms, kas nāk no pagātnes virziena. Tas ir arī galvenais virzītājspēks nākotnes virzienā. Tāpēc arī latviešu tauta nav pilnībā unikāla un atšķirīga no citām tautām savas vēlmes apzināties pagātni dēļ.

Pagātne latvieša domāšanā

Tomēr, tā kā dabai patīk dažādība, mums piemīt arī kas ļoti īpašs. Turklāt tieši pateicoties pagātnei un mūsu vēlmei to apzināties un saglabāt - latviešu kultūra un tauta ir saglabāta gadsimtiem cauri tieši tāpēc, ka esam godājuši savu pagātni. Jau agrāk pieminēju mūsu spēju atcerēties brīvvalsts laiku, lai spētu to atjaunot pie pirmās izdevības.

Ja paraugāmies vēl tālākā pagātnē, tad jājautā, vai mums būtu mūsu dainas, tautas tradīcijas un Jāņu svinēšana, ja, kristietības ietekmē būtu uzreiz atmetuši roku: „Ak, ko nu par to pagātni runāt un sērot!" Tagad tieši šis mantojums padara mūs unikālus pasaules mērogā, jo esam to spējuši saglabāt paralēli kristietības ietekmē nākušajai kultūrai un joprojām to aktīvi izmantojam savā ikdienā, pat ja ne vienmēr to apzināmies.

Eiropas tautu vidū nav daudz tādu, kas būtu saglabājuši līdztekus kristietības attīstībai savus senākos kultūras slāņus un artefaktus, kur nu vēl tos izmantotu ikdienā XXI gadsimtā. Tikmēr latvieši saviem bērniem joprojām pie šūpuļa dzied tautas dziesmas, lasa viņiem priekšā tautas pasakas un dzīves gudrības māca ar tautas sakāmvārdiem, bet paši zaudē galvu Jāņu pagāniskajā skurbumā un ikdienas spēku smeļas tautas dziesmu dungošanā. Vai tas viss mums būtu un vai mēs paši vispār šodien būtu ar savu valodu un kultūru, ja visas iepriekšējās paaudzes būtu izvēlējušās vieglāko ceļu - aizmirst par pagātni un par savu būtību?

Pagātni nemitīgi vētīt būtībā ir ļoti svētīgs un uz attīstību vērsts darbs, jo, tikai apzinoties pagātnē pieļautās kļūdas, varam tās labot nākotnē.

Tikai izvērtējot pagātnē sasniegto, varam tiekties uz jaunām virsotnēm nākotnē. Ikdienā taču mēs arī savu personīgo dzīvi un pieredzi samērojam ar savu vecāku un vecvecāku paveikto, un tas kalpo par pozitīvu dzinuli uz priekšu, uz labāku nākotni. Nākotni mēs neviens nevaram paredzēt un zināt, kamēr ar pagātnes pieredzi varam strādāt nākotnes vārdā. Un tieši tādēļ mēs nedrīkstam atteikties no pagātnes pieminēšanas, pat ja tas ietver aizturētu sāpju izsāpēšanu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste