IR

Dzintra ir šuvēja, Larisa - grāmatvede. Abas sievietes jau gadiem sēž vienā kabinetā, tomēr joprojām viena otru uzrunā uz «jūs» un šajā ziņā nejūt nekādu diskomfortu. Bez abu savienības nebūtu darba apģērbu ražotājas SIA «Sakta» Tukums - tas ir viens no nedaudzajiem nozares uzņēmumiem, kurš ne tikai sniedz šūšanas pakalpojumus lielajām ārzemju kompānijām, bet tam ir sava preču zīme un pat savs veikals Tukumā. 

Sākums bija kā lēciens aukstā ūdenī. 1993.gada martā Tukuma Lauktehnikas šūšanas ceha kolektīvs - vadītāja, divpadsmit šuvējas un grāmatvede - izšķīrās par tiem laikiem riskantu soli, uz esošā uzņēmuma bāzes veidot savējo. «Mēs toreiz nedomājām par biznesu, bet par to, ka nebūs, kur strādāt, ja cehu likvidēs,» atceras direktore Dzintra Kļaviņa, bet komercdirektore Larisa Koļesņikova viņu papildina: «Naudas, lai uzņēmumu privatizētu, nebija nevienai, tāpēc, kad dibinājām SIA, katra pamatkapitālā ieguldīja tik, cik varēja atļauties.» 

Tagad uzņēmumam ir divas filiāles un tajā kopā strādā ap 140 cilvēku. Tukumā šūtos darba apģērbus, bērnu kombinezonus, vējjakas un sporta tērpus valkā Skandināvijā, Baltijā un Krievijā. Tomēr vēl lielāks gandarījums, ka izdevies saglabāt savu tirgus nišu tepat Latvijā un pašām izstrādāt plašu modeļu klāstu. Viņu darba apģērbus iecienījuši Latvijas mediķi, pārdevēji, pavāri, celtnieki. 

Uz godavārda
80.gadu beigās Tukuma Lauktehnika pilsētas pievārtē uzbūvēja jaunu un tiem laikiem modernu šūšanas cehu. Vēlāk tas gan pamatīgi iegrieza cilvēkiem, kas uzņēmumu privatizēja. Jauno ēku novērtēja par tiem laikiem pasakainu summu - 26 000 latu. «Kā šodien atceros, mana grāmatvedes alga toreiz bija 35 lati,» smiedamās saka Larisa. 

Bet sākumā, kad jaunajā cehā šuva darba apģērbus kolhozniekiem - halātus slaucējām, bikses mehanizatoriem un kombinezonus kombainieriem, to, ka Latvijā drīz atgriezīsies lats, neviens vēl nenojauta. Tāpat kā nenojauta, ka kolhozu dienas ir skaitītas. Līdz sistēmas sabrukumam bija palikuši nieka pieci gadi. 

Dzintra uz Tukuma pārcēlās un par šūšanas ceha vadītāju kļuva 1991.gadā. Pabeigusi profesionāli tehnisko skolu un vairākus gadus nostrādājusi šūšanas firmā Latvija, viņa jau bija iestājusies Rīgas Politehniskajā institūtā, kur mācījās par šūšanas tehnoloģi. Vēl pēc gada nomainījās Lauktehnikas vadītājs. Jaunais pārvaldnieks saprata, ka sociālistiskās lauksaimniecības sabrukums ir neizbēgams, bet tirgus apstākļos uzņēmuma pastāvēšana būs apdraudēta. Tāpēc viņš izšķīrās par tā sadalīšanu, piedāvājot darbiniekiem vispirms ražošanas iecirkņus nomāt, pēc tam - privatizēt. 

Tas attiecās arī uz šūšanas cehu, kurā, darba apjomam samazinoties, bija palikušas vairs tikai 12 šuvējas. Dzintra iebildusi, ka viņai neesot grāmatveža. «Bet ja es tev sameklēšu grāmatvedi?» vaicājis pārvaldnieks. Tā komandā nonāca Larisa, kura universitātē bija beigusi Tirdzniecības un finanšu fakultāti, nesen ar ģimeni no Jūrmalas pārcēlusies uz Tukumu, bet darbu šeit vēl nebija atradusi. 

Dzintra atceras, kā toreiz sapulcējusi vēl atlikušās darbinieces un teikusi: «Nu, tā, meitenes, Lauktehnika dalās, un mums iespējams privatizēt šūšanas cehu. Ja ne, var gadīties, ka paliekam bez darba.» Bet, lai privatizētu, vispirms vajadzēja nodibināt SIA un katrai tajā iemaksāt savu daļu. Situācijā, kad cilvēki dzīvojuši no rokas mutē, bijis jocīgi prasīt naudu uzņēmuma dibināšanai. Tāpēc neviena neesot nedz īpaši pierunāta, nedz aicināta iemaksāt kādu konkrētu summu, viss atstāts katras pašas ziņā. 

Kā jau juku laikos, cilvēkus visvairāk biedējusi neziņa par nākotni. Kur garantija, ka rīt vai parīt Lauktehniku atkal neapvieno? Tad nauda vējā. Tomēr tikai viena no darbiniecēm atteikusies kļūt par jaundibinātā uzņēmuma līdzīpašnieci. 

Tā nu 13 meitenes bez īpašām biznesa priekšzināšanām un ar diezgan virspusēju izpratni par brīvo tirgu nodibināja savu uzņēmumu un, noslēgušas līgumu ar ministriju, apņēmās ražotni izpirkt trīs gadu laikā, samaksājot valstij minētos 26 tūkstošus latu. 

Dzintrai toreiz bija 26, Larisai - 36 gadi. Sākumā turpinājušas šūt halātus slaucējām un kombinezonus kombainieriem, tomēr drīz sapratušas, ka ar to neizdzīvos un parādu neatdos. Par laimi, lētāka darbaspēka meklējumos uz Latviju savas ražotnes bija pārcēluši vairāki lielie skandināvu šūšanas uzņēmumi. Vienam no tiem, Snickers Production, mājvietu atrada Tukumā. Dzintra aizgājusi parunāt, vai var kaut kā ar zviedriem sadarboties. Uzšuvušas paraugus un saņēmušas pirmos pasūtījumus. Bet tie bijuši atsevišķi izstrādājumi ļoti nelielās partijās. 

Situācija būtiski mainījusies tikai pēc tam, kad viņas tikušās ar islandiešiem piederošā šūšanas uzņēmuma GEFA pārstāvjiem. «Viņi mums prasa, vai būtu ar mieru šūt bērnu kombinezonus,» atceras Larisa. «Mēs ar Dzintru saskatāmies un piekrītoši mājam ar galvu. Skaidrs, ka šūsim, bet, kā šūsim, ar ko šūsim, tobrīd nedomājām. Vienīgi, ka mums nav citas izejas, jo vajag naudu.» Un tikai tad, kad līgums jau bijis noslēgts, viņas sākušas domāt, kur ņemt naudu, lai nopirktu nepieciešamās iekārtas. Naudu uz godavārda aizdevis kāds Tukuma uzņēmējs. «Viņš mums ticēja,» ar pateicību atceras Larisa. 

Kapeika pie kapeikas
Tā sākās Saktas augšupceļš. Pasūtījumu skaits auga. Drīz viņas sāka šūt somu Pukutendas, vēlāk arī igauņu Lasanio. «Ķīna toreiz vēl nebija šūšanas lielvalsts, bet Latvijā visu varēja dabūt par sviestmaizi,» toreizējo situāciju ironiski komentē Larisa, kura uzskata - uzņemties tik nopietnus pasūtījumus un tādos apjomos varējušas, pateicoties tikai Dzintrai, kurai bijusi gan pieredze, gan zināšanas. «Ļoti svarīgi, ka cilvēks dara to, ko mācījies un prot.» Daudzu šodienas nebūšanu cēloņi, viņasprāt, slēpjas tieši zināšanu un praktisko iemaņu trūkumā - cilvēki pamācās vienu, pastudē otru, bet dara trešo. 

Parādu valstij Sakta atmaksāja līgumā paredzētajā termiņā, un ražotne pilnībā nonāca viņu īpašumā, bet 1995.gadā uzņēmums pat atvēra savu pirmo filiāli Engurē. Tas noticis it kā pats no sevis. Engurē dzīvojušas septiņas darbinieces, starp kurām arī viena no uzņēmuma dibinātājām. Viņas ierosinājušas tur atvērt cehu - atkristu braukāšana. Dzintra piekritusi ar nosacījumu, ja atrod telpas. Pēc gada šim paraugam sekojušas jūrmalnieces, bet 2000.gadā atvērta filiāle Kandavā. Pirms krīzes Saktā strādājis ap 220 cilvēku, pārgājuši pat uz divām maiņām. 

«Tomēr, ja kāds saka «treknie gadi», uzreiz varu pateikt, ka šūšanā nekādi treknie gadi nekad nav bijuši,» apgalvo Dzintra. «Jā, bija vairāk pasūtījumu, drusku lielākas algas, bet mēs, tāpat kā pirms tam un tagad, likām kapeiku pie kapeikas. Lai taupītu, pirkām gandrīz piecreiz lētākās lietotās šujmašīnas, jo nevarējām atļauties maksāt pusotru tūkstoti par jaunām.» Krīzes laikā slēgta Jūrmalas filiāle, nācies atlaist šuvējas. Citas, kurām bijuši kredīti, pašas aizgājušas un aizbraukušas strādāt uz ārzemēm, kopā kādas 20 meitenes. 

Tagad, kad dzīve normalizējas un pasūtījumi atgriežas, aug pieprasījums pēc pašu izstrādājumiem, vislielākā problēma esot darbaspēks. Varbūt ne tik akūta, tā gan bijusi vienmēr. Kā viņas to risina? «Nekā! Mēs to nespējam atrisināt. Mēs ar to sadzīvojam,» atbild uzņēmuma vadītāja. 

Viņasprāt, milzīga kļūda pieļauta, reorganizējot profesionālās izglītības sistēmu un faktiski to likvidējot. «Tagad profesionālās skolas var saskaitīt uz pirkstiem. Augstskolu ir bez jēgas. Nu, nevar visi būt uzņēmēji un vadītāji - jābūt arī kādam, kurš strādā un kuru vada,» uzskata direktore. Ražotājiem tagad jāpilda skolas funkci-jas, mācot amatu. Arī Sakta piedalās Valsts nodarbinātības aģentūras programmā un māca šuvējas. Bet labi ja viena no desmit paliek profesijā. Jo ar darba prasmi nepietiek - jāprot iekļauties komandā, jākļūst par savējo, jāspēj pieņemt vadības un kolektīva prasības. Daudzas, pat amatu apguvušas, pastrādā mēnesi vai divus un aiziet. «Nav mūsējās,» saka direktore, kura uzskata, ka tieši no komandas atkarīgas gan uzņēmuma veiksmes, gan neveik-smes. Jo viss, kas sasniegts, ir izdevies, pateicoties tikai komandai, kurai abas vadītājas arī saka vislielāko paldies. 

Problēma, kā uzskata Larisa, - cilvēki krīzes laikā pieraduši pie pabalstiem. Un sen jau vairs nevar atšķirt, kurš patiešām trūcīgs, kurš, par tādu izlikdamies, slauc valsti. «Kāpēc strādāt, ja var sēdēt uz dīvāna, skatīties televizoru, lamāt valdību un saņemt par to naudu. Pie mums tā nauda ir jānopelna - laikā jābūt darbā, jāpilda meistara norādījumi. Turklāt darbs ir gan fiziski, gan psiholoģiski smags. Prasa precizitāti, maksimālu koncentrēšanos,» pamato Larisa, pēc kuras domām, daļa no pabalstu saņēmējiem ir darba tirgum zuduši uz visiem laikiem. 

Abas vadītājas uzskata, ka šūšana kā nozare Latvijā tiekot norakstīta priekšlaicīgi. Ķīnieši neesot muļķi, arī tur aug ražošanas izmaksas. Tāpēc izdevīgi ir šūt tikai milzīgas partijas, bet cilvēki meklē atšķirīgo un negrasās visi staigāt vienādi kā ziemeļkorejieši. Tāpēc šādi nelieli šūšanas uzņēmumi kā Sakta Tukums, kas ātri spēj piemēroties situācijai, arī nākotnē būs perspektīvi. «Bez šaubām, ražošanā nekad nebūs tā, ka tu sasniedz kādu līmeni un tālāk dzīvo mierīgi. Problēmas, grūtības ir un būs nepārtraukti,» saka Dzintra un neslēpj, ka nereti, ar tām cīnoties, nolaižas rokas un pārņem izmisums. Vienīgi, kā smejas Larisa, par laimi, šie izmisuma brīži viņām nesakrīt. Kad vienai garastāvoklis lejā, tad otrai augšā un var kolēģi uzmundrināt. 

Ir jau arī prieks un gandarījums. Piemēram, atnāk klients, kuram nepieciešams īpašs darba apģērbs, un kopējiem spēkiem izdodas to radīt. Vai arī kā nesen, kad veikalam aptrūkušies 40 dažādu modeļu apģērbi - visi izpirkti. Pirms kāda laika noskatījušās par savu uzņēmumu raidījumā Latvija var, ar tā veidotāju acīm palūkojušās uz sevi no malas un sapratušas - visus šos gadus nav strādāts veltīgi.

3 biznesa principi
1. Noruna un godavārds ir svarīgāki par līgumiem
2. Saliedēta un spēcīga komanda
3. Bizness nav tikai darbs, tas ir dzīvesveids