IR

Balsojums festivāla fināla noslēgumā vienmēr ir interesantāks nekā dalībnieku vairāk vai mazāk gaumīgās izdarības mūzikai līdzīgu skaņu pavadījumā.

Šis balsojums ir īsta tautas politika, kurā draudzības un simpātiju apliecinājumi tuvākiem un tālākiem kaimiņiem uzzīmē precīzu, ikvienam saprotamu Eiropas tautu attiecību karti. Taču šogad festivāls notiek Azerbaidžānā, kur pie varas autoritārs režīms, valdnieka tronis tiek mantots kā viduslaikos, bet citādi domājošos vajā kā savulaik Padomju Savienībā. Vai tā ir Eiropa, ja ar "Eiropu" saprotam kopīgo vērtību, nevis tikai ģeogrāfisko karti?

Vērtības un ģeogrāfija

Šādā kopīgo vērtību kartē Turcija, kur festivāla fināls notika 2004.gadā, nav šaubu, ir vairāk Eiropa nekā, piemēram, Baltkrievija, kas arī piedalās. Bet Jaunzēlande vai Austrālija, kuras nepiedalās, noteikti ir eiropeiskākas valstis nekā Putina Krievija, kas bija izpelnījusies godu rīkot festivāla finālu 2009.gadā.

Pēc padomju impērijas sabrukuma Eirovīzijas ikgadējais pasākums atspoguļojis kontinenta atkalapvienošanās gaitu. Igaunija uzvarēja 2001.gadā un Latvija 2002.gadā, pirms Baltijas valstis 2004.gadā oficiāli kļuva par Eiropas Savienības dalībniecēm. Atceramies, cik svarīgi mums šķita Prāta vētras panākumi Stokholmā 2000.gadā un kā priecājāmies par Marijas Naumovas uzvaru divus gadus vēlāk Tallinā. Diezin vai būtu aplami teikt, ka uzvara Eirovīzijā daudziem Latvijas iedzīvotājiem emocionāli ļāva justies piederīgiem Eiropai spēcīgāk nekā līguma parakstīšana par pievienošanos ES.

Turcijas uzvara Rīgā, pēc tam Ukrainas triumfs Stambulā turpināja kopīgo eiropeisko vērtību apliecināšanas vilni. Sekoja Eirovīzijas "Balkānu posms" un Serbijas uzvara 2007.gadā.

Bet 2009.gadā fināls notika jau Maskavā. Un šogad festivāls aizvēlies līdz Azerbaidžānai. Economist Intelligence Unit indeksā, kas iedala valstis četrās grupās - pilnīgās demokrātijās, demokrātijās ar trūkumiem, jauktos režīmos un autoritāros režīmos -, Azerbaidžāna ir autoritāro režīmu grupā un 140. vietā no 167 valstīm, zem Ķīnas un mazliet virs Baltkrievijas.

Kurp nu? Sīrija, Turkmenistāna un Irāna Eirovīzijā nepiedalās, tā ka - atpakaļ uz Krieviju, kur pavisam "jauns" prezidents? Vai uz priekšu - beidzot arī uz Baltkrieviju, kur Batjka lasa Eiropai lekcijas par "īsto demokrātiju" savā zemē, kamēr policija dauza ar stekiem tos baltkrievus, kuri domā citādi?

Anmary kleita

Varētu iebilst - nav vērts to komercpasākumu ņemt pārāk nopietni, tā jau tikai izklaide, nevajag tur iekšā jaukt politiku.

Šādiem argumentiem diezin vai piekristu tie Baku iedzīvotāji, kurus valdība izlika no mājokļiem, lai vietā uzceltu pilis, kur uzņemt šā it kā tikai izklaides pasākuma viesus un rīkotājus. Taču droši vien piekristu Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kaut gan ir atvēlējis daudzus desmitus miljonu dolāru, lai uztaisītu Eirovīzijas finālu par sava režīma kā "moderna" un "progresīva" grandiozu reklamēšanas pasākumu.

Par nepolitisku šo pasākumu diezin vai atzītu arī tie simti apcietināto demonstrantu, kuri, iedvesmojušies no Arābu pavasara, bija uzdrošinājušies iziet ielās un prasīt pārmaiņas savā valstī, bet policija viņus piekāva un bāza aiz restēm. Bet kā ir ar vārda brīvību, varbūt visdaiļrunīgāk liecina šāds fakts - Azerbaidžānas premjerministrs īpaši apsolījis, ka festivāla laikā tikšot garantēta vārda brīvība dalībniekiem, rīkotājiem un ārzemju žurnālistiem.

Latvijas televīzijas skatītāji par savu nodokļos maksāto naudu trešdien LTV galvenajā ziņu raidījumā reportāžā no Baku uzzināja šo to par mūsu valsts dalībnieces Anmary kleitu - vai tā ir, vai nav bijusi īstā, ko vilkt mugurā. Un vai dejotājas kustējušās pareizi. Tikmēr prezidents Alijevs dēvē par "valsts ienaidniekiem" azerbaidžāņu žurnālistus, kuri cenšas vismaz Eirovīzijas laikā pievērst pasaules uzmanību režīma noziegumiem.

Vācijas kanclere boikotē Vācijas futbolu?

Eirovīzijas kā mākslas kvalitāti reti kurš nopietni vērtē, savukārt tāda pasākuma kā futbola Eiropas čempionāts sportisko kvalitāti laikam taču neviens neņemsies apšaubīt. Tomēr arī augstākā līmeņa sports nav attaisnojums brīvības un cilvēktiesību apspiešanai.

Ukrainas Ārlietu ministrija 8.maijā paziņoja, ka nenotiks Jaltā plānotā Centrāleiropas valstu prezidentu sanāksme, kuru daļa valstu vadītāju gatavojās boikotēt, protestējot pret to, kā šīs valsts varas iestādes izturas pret bijušo Ukrainas premjerministri Jūliju Timošenko, kura cietumā bija pieteikusi badastreiku un esot piekauta. Nu, tā it kā būtu "tīrā politika".

Taču Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu un visi komisāri boikotēs šogad Ukrainas un Polijas kopīgi rīkotā Eiropas čempionāta spēles jūnijā, kuras notiks Ukrainā. Ar boikotu piedraudējusi arī Vācijas kanclere Angela Merkele. Vācijas izlase ir viena no pasaules futbola līderēm, tomēr Merkele neapmeklētu arī savas valsts izlases spēles Ukrainā.

Ukrainas ārlietu ministrija ir paziņojusi, ka "negribētu domāt, ka Vācijas politiskie līderi ir spējīgi atdzīvināt Aukstā kara metodes un padarīt sportu par politikas gūstekni". Taču EK un Vācijas boikota draudi ir brīdinājums, ka ne Ukrainas, ne citu valstu politiķiem nevajadzētu cerēt, ka Eiropas pamatvērtību neievērošanu varēs attaisnot ar lieliem starptautiskiem sarīkojumiem.

Eirovīzijai ir "veicies" - ārvalstu valstsvīri to parasti neapmeklē, tāpēc nevar arī boikotēt. Taču, ļaudamies kļūt par diktatoru pašreklāmas pasākumu, šis festivāls zaudē eiropiešu emocionālā vienotāja jēgu. Kas paliek pāri?