IR

Tautas gudrība vēsta, ka lielās lietas vislabāk var saskatīt un saprast tieši detaļās. Liekot vienu pie otras vismaz pēdējā laikā no „Saskaņas centra" un tās atbalstītāju puses nākušās „detaļas", veidojas kopbilde, kas iezīmē būtiskas izmaiņas Latvijas politikas paradigmā. Ja līdz šim Latvijas politikas lielā ūdensšķirtne būtībā nošķīra iedzīvotājus pēc juridiski politiska statusa - pilsoņos un nepilsoņos, neatkarības atbalstītājos un PSRS apraudātājos - tad pēdējās izmaiņas liecina par jaunas kārts - nacionālisma - galdā likšanu. Turklāt ne jau no latviešu puses.

Dažādu iemeslu dēļ arvien sarūkot iespējai vairot politisko kapitālu ap padomju laiku nostalģijas asi, tā vietā stājas daudz bīstamāks un ilgtspējīgāks ierocis - krievu nacionālisms. Latvijas kā mazas valsts un sabiedrības spēkos nav to uzvarēt, un tieši tāpēc ir svarīgi laikus apzināties, ar ko mums darīšana, un saukt lietas īstajos vārdos.

Piederu pie tiem, kas daudz skandinājuši, ka dalījums Latvijas politikā nekad nav bijis etnisks, bet gan citos kritērijos balstīts. Vēl tad, kad 11.Saeimas vēlēšanās SC uzvarēja un piesaistīja ne mazums latviešu balsu, publiski paudu viedokli, ka tas ir vairāk dalījums starp „padomju cilvēkiem" un eiropeiskas Latvijas brīvvalsts piekritējiem. Taču vēlākā referenduma kampaņa un tam sekojošie notikumi liek domāt, ka vismaz SC gadījumā tagad akcenti ir būtiski mainījušies.

SC rašanās

Ja atceramies atjaunotās Latvijas Republikas pašus sākumus, tad 1993.gadā ar trešo labāko rezultātu pēc „Latvijas ceļa" un LNNK 5.Saeimā iekļuva „Saskaņa Latvijai - Atdzimšana tautsaimniecībai" ar 13 mandātiem, savukārt „Līdztiesība" ar piekto labāko rezultātu un septiņiem mandātiem. Tā brīža „Saskaņa Latvijai" apvienoja bijušos mēreni noskaņotos komjaunatnes, komunistiskās partijas aktīvistus, kolhozu priekšsēdētājus un vienkārši vīlušos tautfrontiešus. Tajā skaitā Jānis Urbanovičs, Andris Ameriks, Jānis Jurkāns, Vilnis Edvīns Bresis, Jānis Lucāns u.c.

Būtiska atšķirība starp „Līdztiesību" un „Saskaņu Latvijai" bija tā, ka viena bija veidojusies uz neatkarīgai Latvijai atklāti naidīgās Interfrontes bāzes, kamēr otra pamatā apvienoja Latvijai lojālākus cilvēkus, kas pietiekami ērti bija iekārtojušies padomju sistēmā, bet īsti omulīgi nejutās jaunajā situācijā. „Līdztiesība" ieguva septiņus mandātus, bet Saeimas sanākšanas pirmajā dienā tika apstiprināts tās deputāta, tobrīd ieslodzījumā tiesu gaidošā Alfrēda Rubika mandāts, un tūlīt pat viņu izdeva tiesāšanai. Jau pavisam drīz „Saskaņa Latvijai" sašķēlās, izveidojot divas frakcijas - Tautsaimnieku politisko apvienību un Tautas saskaņas partiju (TSP).

Līdzīgā garā tas turpinājās 6.Saeimā, kad TSP ieguva sešus mandātus, bet par Latvijas Sociālistisko partiju pārtapusī „Līdztiesība" - piecus. Daļa saskaņiešu jau bija pārcēlušies uz izbijušā komjaunatnes līdera Ziedoņa Čevera vadīto Demokrātisko partiju „Saimnieks". 7.Saeimas vēlēšanu brīdī jau atkal notikusi zināma spēku konsolidācija, apvienojot bijušos sociālistus un saskaņiešus, un TSP ar trešo labāko rezultātu iegūst 16 vietas.

Ar vai bez palīdzības no ārpuses kvalitatīvs lēciens notiek 2002.gadā 8.Saeimas vēlēšanās, kad jaunizveidotais bloks „Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) iegūst otro labāko rezultātu un ar 25 mandātiem tikai par vienu vietu atpaliek no uzvarētāja „Jaunā laika". Neraugoties uz vēlāku vairākkārtēju šķelšanos, kopš tā laika tagadējais SC kodols būtībā ir noturīgi saglabājis savas pozīcijas kā viens no skaita ziņā lielākajiem spēlētājiem Latvijas politikā, lai gan nav piedalījies valdības darbā.

9.Saeimā SC bija 17 mandāti, PCTVL - 6. Pēdējos divos sasaukumos PCTVL vairs nav pārstāvēta, bet SC popularitāte savukārt aug - 10.Saeimā 29 deputāti, 11.Saeimā - 31 mandāts. Kopš 2005.gada SC grožus rokās tur Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs, kurš patiesībā tos nav izlaidis no rokām kopš tālā 5.Saeimas laika.

Aizgājis vilciens

Praktiski visu laiku kopš 90.gadu sākuma šis bloks, kuru mēdz dēvēt gan par kreisajiem, gan krievu partijām, vairāk vai mazāk ir pārstāvējis politiku, kas paredz automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, krievu valodas lomas palielināšanu un padomju laikos iedibinātās skolu sistēmas saglabāšanu, vārdos gan iestājoties par sabiedrības integrāciju un labklājību.

Viņu sludinātie principi vienmēr likuši tā saucamo latvisko partiju vēlētājiem bažīties par šā bloka lojalitāti Latvijas valstij un stipri dvakojuši pēc naftalīna. Abstraktas grupas - „krievvalodīgo", kas pati par sevi ir padomju ēras produkts un pārpalikums, aizstāvēšana ir pilnīgi atšķirīga lieta nekā kādas mazākumtautības, lai kas tā būtu, interešu pārstāvēšana.

Ja neskaita 2003.gada protestus pret skolu reformu, līdz pat 10.Saeimas vēlēšanām, kad jau malā nostumtā PCTVL savā programmā būtībā pasludina sevi par Latvijas krievu kopienas pārstāvi, šī bloka politiku var uzskatīt par nesamierināšanos līdz galam ar Latvijas neatkarības atgūšanu, ilgām pēc PSRS un īpašu izdabāšanu Krievijas interesēm. Tomēr, un it īpaši SC nostādnēs, neparādījās klaja krievu nacionālisma sludināšanas pazīmes. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī bloka priekšgalā līdzās krieviem vienmēr ir bijuši arī latvieši un citu tautību pārstāvji. Tāpat kā A.Rubika Sociālistiskās partijas, kuras mērķi ir plašāki un internacionālāki, paliekošā klātbūtne SC.

Laikus atbrīvojoties no politiskās konkurences PCTVL izskatā, bet nenonākot pie varas pēc uzvaras 11.Saeimas vēlēšanās, SC, šķiet, apzināti vai neapzināti izvēlējies citu politiku. Un tas ir tas, kas dara uzmanīgu. Ja margināls un radikālāks spēks kā PCTVL, kas bauda ļoti nelielas vēlētāju daļas uzticību, atklāti sludina tikai vienas etniskas grupas uzskatus, satraukumam īsti nav pamata. Taču, kad to sāk darīt SC kā šķietami mērens spēks un ar skaitliski ievērojamu vēlētāju bāzi, situācija ir pavisam cita.

Mēs, protams, varam tikai minēt, kādu politiku SC censtos īstenot, ja būtu rudenī iekļuvis valdībā, taču referenduma kampaņas gaitā aiz āža kājas esam ieraudzījuši visu āzi.

Tāpat miglā paliks tīta arī atbilde uz jautājumu, kas tieši lika SC radikalizēties un tik krasi mainīt savu nostāju. Viens iemesls varētu būt laika straujais ritējums.

Tā kā kopš PSRS sabrukuma ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi un arvien mazāk mūsu vidū paliek cilvēku, kas apzinātā vecumā piedzīvoja to laiku, tīksmināšanās par zaudēto paradīzi var izrādīties politiskais strupceļš. Diezin vai jauniem cilvēkiem, kas to vien savām acīm redzējuši kā neesošās robežas Eiropas Savienībā un daudz vairāk indivīda brīvību nekā PSRS mantiniecē Krievijā, ilgas pēc padomju laiku paradīzes ir vairs pievilcīgas. Diezin vai viņiem kārdinošas var likties arī sociālistiskās idejas. Te vajadzīgs jauns piegājiens un jauns politiskais jājamzirdziņš.

Nabaga Puškins 

Krievu nacionālisms, kas nekad nav apsīcis, jaunu sparu ir ieguvis līdz ar Vladimira Putina laiku sākšanos kaimiņzemē. Lai arī V.Putins savulaik PSRS sabrukumu pasludinājis par XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, arī viņš labi saprot, ka laiks rit, paaudzes mainās, tāpēc akcenti jāmaina. Ar viņa rīkojumu 2007.gadā dibināts, dāsni finansētais fonds „Russkij mir" (Krievu pasaule) ar mērķi popularizēt krievu valodu un kultūru pasaulē. Pēc nesenā „Re:Baltica" pētījuma fonda darbība krievu valodas un kultūras vairošanā Latvijā tagad zināma arī plašākai publikai.

Ar vai bez V.Putina ziņu nesenais valodu referendums Latvijā iezīmēja robežšķirtni Latvijas politikā. Pirmo reizi divdesmit gadu laikā tik krasi un augstā līmenī tika pacelts krievu valodas jautājums. Lai kādus mistiskus iemeslus minētu referenduma atbalstītāji SC rindās, tas bija tikai un vienīgi par krievu valodu un krieviem, pārējās Latvijas mazākumtautības atstājot pilnīgā ēnā. Visas diskusijas referenduma sakarā reducējās uz krievu pašsajūtu un aizvainojumu. Tāpat mēs dzirdējām daudz par krievu klātbūtni Latvijā gadsimtiem ilgi, par krievu kultūras varenumu, par pareizticīgo Ziemassvētkiem un galu galā arī to, ka dažam labam referendums bija par Puškina un Tolstoja valodu. Pēdējiem diviem nav nekāda sakara nedz ar PSRS sabrukumu, nedz ar tās ideoloģiju.

Taču kā Puškinam, tā Tolstojam ir vistiešākais sakars ar krievu valodu un kultūru, ar krievu cilvēku intīmākajām un dziļākajām nacionālajām jūtām. Ne velti mēs publiski dzirdējām no daudziem šķietami integrētiem, Latvijā cienītiem un latviešu valodā runājošiem cilvēkiem, ka referenduma jautājums nostādot viņus ļoti sāpīgas izvēles priekšā, jo, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, viņiem sanāk balsot pret savu mātes valodu. Neapskaužama izvēle, taču tikai tad, ja ļaujas apzināti uzkurinātajai ažiotāžai.

Acīmredzot tā bija apzināta SC izvēle aktīvi atbalstīt tieši referendumu par jautājumu, kas uzjundīs visdziļākās emocionālās jūtas, kas īsti nepakļaujas prāta vēsajiem apsvērumiem. Un izskatās, ka apzināts ir arī turpinājums pēc referenduma. Vismaz N.Ušakova gadījumā noteikti. Kā citādi lai izskaidro aģentūras LETA 29.februārī atreferēto no N.Ušakova tikšanās ar Latvijā akreditētajiem vēstniekiem: „Ušakovs pievērsās vēstures jautājumiem, norādot, ka ir nepieciešams vairāk runāt par deportācijām Otrā pasaules kara laikā. "Daudzi domā, ka krievi deportēja latviešus, bet deportēti tika arī krievi, un arī viņi bija upuri," stāstīja Ušakovs."

Savukārt 23.martā Rīgas domē ar N.Ušakova piedalīšanos notika apaļā galda saruna „Latvijas krievi - 20.gs. 40.-50. gadu represiju upuri", kur „uzstāšanās veltītas padomju varas represijām, ko pagājušā gadsimta 40. - 50. gados nācās piedzīvot Latvijas krievu kopienas pārstāvjiem - kultūras darbiniekiem, politiķiem, pareizticīgo un vecticībnieku mācītājiem", vēsta Rīgas domes informācija. Protams, ka nekas nevar būt iebilstams pret vēstures apzināšanu, taču ar kādu mērķi tiek izcelta viena tautība? Vai tad citas Latvijas mazākumtautības necieta tajās pašās represijās?

Bīstamāk par PSRS

No mazām tērcītēm veidojas lielas straumes un no mazām detaļām - lielas lietas. Referenduma kampaņa un tai sekojošā attīstība liek domāt, ka N.Ušakova vadībā SC ir apzināti mainījusi kursu, Latvijas politikā liekot galdā krievu nacionālisma kārti un pievienojoties Tatjanas Ždanokas vadītās PCTVL kursam. Taču SC ir cits politiskais svars un citas „kārtis" nekā PCTVL.

Tādējādi esam Latvijā nonākuši jaunas politiskas paradigmas priekšā, politisku, tiesisku un vēsturisku jautājumu par okupāciju un tās sekām vietā nonākot pie diskusijas par krievu stāvokli Latvijā. Tātad - krievi pret latviešiem, mazākumtautībām vispār pazūdot no radara redzesloka.

Tā ir bīstama un mums mazpazīstama situācija, kuru nevajag uzskatīt par pārejošu.

Latvijā pie varas esošajiem politiķiem un viedokļu līderiem ir jāsaprot šīs jaunās problēmas būtība un par to atklāti jārunā ar sabiedrību. Tieši tāpēc ir arī rūpīgi jāpārdomā, kādu sabiedrības saliedētības politiku piedāvāsim un īstenosim, jo galu galā jau jautājums nav par mazākumtautību labu jušanos, bet krievu īpašo lomu un statusu Latvijā.

Te neder arī iesaistīšanās tikpat nejēdzīgā vārdu pārmaiņā - latvieši pret krieviem, jo agresīvam nacionālismam ir nelāgs ieradums raisīt tikpat agresīvu reakciju spektra otrā galā. Tas var kļūt par postošu un šķeļošu spēku, jo neizbēgami izraisa pretreakciju. Taču Latvijas sabiedrības vairākumam caur saviem izvēlētajiem pārstāvjiem ir skaidri jāliek saprast, ka nekādas īpašas privilēģijas vienai etniskai grupai nevar būt.

Savukārt sabiedrībai jāsaprot, ka vienā vai otrā veidā jaunie krievu nacionālisti būs pārstāvēti politikā un parlamentā, un labāk tā, jo darbošanās ar ārpus parlamenta metodēm var kļūt bīstama mūsu sabiedrības stabilitātei. Nacionālisms ir daudz bīstamāks nekā nostalģija pēc arvien tālāk pagātnes miglā izkūpošo PSRS, jo tas ir paliekošs un ļoti iracionāls spēks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievija mums vienmēr būs blakus.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste