Mēdz teikt – laiks dziedē. Ja tā ir tiesa, tad 16.marts jāsauc par izņēmumu, kas apstiprina likumu, jo laiks plūst, bet iekaisušo skaits aug
Karš, kas Latvijai atņēma brīvību, 200 tūkstošus vīru ieģērba svešu lielvaru uniformās, iedzina pretējo ierakumu dubļos un katram otrajam izdzēsa dzīvību, joprojām ķēmīgi turpinās. Vienmēr atrodas kāds, kam vajag asinis – ja ne izliet, tad vismaz saindēt.
Pērn vēstures pētnieki izdeva satricinošu kara liecību – grāmatiņu (Divas) puses, kurā publicētas trīs sarkanarmiešu un trīs leģionāru dienasgrāmatas, rakstītas kaujas laukā, hospitālī, ceļā. Karš ir līdz izmisumam nogurdinošs. Truls. Sāpinošs. Vienīgais, ko pēc tā var svinēt – atgriešanos mājās. Vienalga, vai pavēles to rakstītājiem dotas krievu vai vācu valodā, visās dienasgrāmatās atkal un atkal lasu: atgriezties Latvijā, pārnākt mājās.
Šīs asiņainās īstā kara piezīmes kā rentgens izgaismo šodienas kara surogātu, tā kroplumu – naids ir ierocis, ar kuru mūs atkal iztriekt no mājām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.