IR

Lai kādi arī bija tiesāta ekstrēmista ar stāžu Vladimira Lindermana patiesie nodomi, sākot „krusta karu" pret latviešu valodu, viņa rīcība ir iekustinājusi sniega lavīnu jeb arvien intensitātē augošu diskusiju par „krievu aizvainojumu" un ko ar to iesākt pēc 18.februāra. No Latvijas iedzīvotāju vairākuma un viņus pārstāvošajiem politiķiem tiek paģērēta un sagaidīta steidzama dialoga sākšana, attieksmes maiņa, vienošanās par nākotni un vēl citas tamlīdzīgas lietas.

To mēs dzirdam no visām pusēm - gan no „krievvalodīgos" pārstāvošajiem radikāļiem, gan cienītiem mazākumtautību pārstāvjiem, gan no pašu latviešu vidus. Tomēr, sekojot līdzi diskusijai Latvijā patlaban un cenšoties to samērot ar plašākām vēsturiskām un politiskām kopsakarībām, es sliecos domāt, ka „krievu aizvainojuma" problēmu diezin vai vispār ir iespējams atrisināt. Tieši tāpat kā vienošanās par kopīgu nākotni diezin vai ir panākama ātri un par katru cenu.

Pirms ķerties pie savu domu izklāsta, vēlos piebilst, ka vairāk par pēdējā laikā dažādās tribīnēs un kancelēs bieži piesaukto „krievu aizvainojumu" patiess iemesls apvainoties būtu Latvijas citu mazākumtautību pārstāvjiem. Viņi šajā diskusijā - krievi pret latviešiem - vispār ir pazuduši jeb automātiski ieskaitīti „krievvalodīgajos" vai nereti vienkārši krievos, tādējādi īsti padomiskā garā padarot mazākumtautības par abstraktu masu bez jebkādām etniskām, kultūras vai reliģiskām saknēm un atšķirībām. Lai gan saskaņā ar 2011.gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvo 68 tūkstoši baltkrievu, seši tūkstoši ebreju, seši tūkstoši čigānu, 556 tūkstoši krievu, 24 tūkstoši lietuviešu, 44 tūkstoši poļu, 46 tūkstoši ukraiņu, kā arī vēl daudzu citu tautību pārstāvji.

Linča tiesa

Taču ja nu reiz sabiedriskā saruna ir pārvērtusies vienas grupas monologā par savu „traumu" un „aizvainojumu", tad pieklājīgi būtu arī argumentēti atbildēt. Lai gan nav īpaši viegls uzdevums atbildēt uz emocionālu izpausmi ar racionāliem argumentiem, jo tās gluži vienkārši ir divas dažādas kategorijas. Visus pēdējā laikā dzirdētos un lasītos izteikumu par „krievu traumu" un „aizvainojumu" nav iespējams šeit minēt vietas trūkuma dēļ, tomēr kopumā var izvilkt vienu pamata domu, ka atjaunotās neatkarības 20 gados „krievi" jeb „krievvalodīgie" ir nemitīgi traumēti un aizvainoti. Tādējādi no pretējās un „netraumētās" puses tiek sagaidītas kādas zāles jeb atbildes reakcija, kas spētu mazināt šo traumu un aizvainojumu. Taču, manuprāt, par pamatu politiskai, tiesiskai un vēsturiskai diskusijai ņemot tādu netveramu jēdzienu kā aizvainojums, riskējam nonākt gana bīstamā situācijā. Diezin vai pasaulē atrastos kāda valsts, kura savu politiku veidotu un tiešām veiksmīgi īstenotu, par pamatu ņemot kādu vēsturisku traumu vai aizvainojumu. Pretējus piemērus mēs gan varam atrast, taču tos nu nevajadzētu ņemt par paraugu XXI gadsimtā.

Kopumā var izvilkt vienu pamata domu, ka atjaunotās neatkarības 20 gados „krievi" jeb „krievvalodīgie" ir nemitīgi traumēti un aizvainoti

Aizvainojums kā psiholoģiska trauma nevar būt par pamatu nedz saliedētas sabiedrības veidošanai, nedz labklājības celšanai. Kaut vai tā iemesla pēc, ka, ļaujot vaļu aizvainojuma izgāšanai, drīz vien lieta var nonākt līdz linča tiesai. Padomāsim, kas būtu noticis kaut vai pēc kārtējā kara XX gadsimta Eiropā, ja viena vai otra puse pēc kara beigām dotu pilnīgi brīvu vaļu savam aizvainojumam par karā gūtajām traumām. Mežonīga un nejēdzīga asinsizliešana turpinātos. Turklāt kā ķēdes reakcija vai apburtais loks, no kura nav izejas.

Kas būtu noticis, ja, piemēram, holokaustu pārcietušajiem tiktu ļauts pēc sava prāta izrēķināties ar zvērīgajiem pāridarītājiem? Kādas gan būtu sekas, ja, piemēram, kāda nogalināta bērna vai cita nevainīga upura tuviniekiem dotu tiesības pašiem nokārtot rēķinus tā vietā, lai noziedznieku sauktu pie taisnīgas tiesas? Emociju uzliesmojumā var sadarīt briesmu lietas, un grūti, protams, noliegt pamatotu traumu un aizvainojumu šādos gadījumos. Taču cilvēce savā attīstībā ir nogājusi garu un mokošu ceļu, lai nonāktu līdz iespējami labākajam risinājumam, kas vairumā gadījumu izslēdz asinsizliešanu tiešā un pārnestā nozīmē. Vismaz tajā politiskajā, tiesiskajā un kultūras telpā Eiropā, kur mēs piederam. Tāpēc savstarpējie rēķini tiek kārtoti un domstarpības risinātas sarunu un līgumu slēgšanas veidā, izsakot savas vēlmes un pretenzijas tiesiskās kategorijās, nevis emociju izvirdumā.

Taisnīgums un aizvainojums

Ja pēc kara tiek slēgti miera līgumi, meklējot izlīgumu un cenšoties ierobežot iespējas jauna konflikta cēloņiem, arī pēc okupācijas tiek meklēts tiesisks risinājums. Latvijas gadījumā tā ir bijusi vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, turklāt tikai iespēju robežās, labi apzinoties, ka atgriezties 1940.gada 16.jūnijā nav iespējams. Latvijas tauta savā cīņā par neatkarības un vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu nevadījās no latviešu aizvainojuma par padomju okupācijas nodarījumiem, jo tas nav nekāds juridisks arguments un nevienu tas arī neinteresēja. Turklāt padomju represijās Latvijā cieta ne jau tikai latviešu tautības cilvēki vien.

Jā, latviešu aizvainojums un pusgadsimtu aizturētās sāpes par nodarīto izpaudās emociju veidā vairāk kultūras un vēstures vidē, apkopojot liecības par piedzīvotajām šausmām, taču nekad tas nav bijis nopietns un plaši pielietots arguments politiskajās vai juridiskajās jomās. Neviens neko tādu pasaulē neņemtu par pilnu un arī neatrisinātu nevienu mūsu pēcokupācijas laika problēmu.

Tam, ka Latvijas neatkarība tika atjaunota un latviešu valodai vismaz juridiski atjaunots valsts valodas statuss, nav sakara ar mūsu sāpēm vai aizvainojumu, bet gan ar juridisku un politisku faktu. Pēdējā laikā Latvijā divdesmit gadu laikā pie varas bijušajiem tiek pārmesti visdažādākie grēki integrācijas jomā, taču man kā cilvēkam, kurš profesionālas intereses dēļ cītīgi sekojis politikai vismaz kopš 5.Saeimas ievēlēšanas 1993.gadā, godīgi sakot, nav ko pārmest politiķiem šajā ziņā. Lai nu ko varētu pārmest savulaik Latvijas politikā dominējušajiem „Latvijas ceļam", Tautas partijai un „Jaunajam laikam", taču ne to, ka tie būtu lielos vilcienos izdarījuši kaut ko greizi šajā jomā. (Starp citu nedz LNNK, nedz TB, nedz vēlākais to apvienojums nekad nav uzvarējuši Saeimas vēlēšanās).

Tagad, atrodoties Eiropas Savienības un NATO drošajā paspārnē, ir viegli būt gudriem ar atpakaļejošu datumu, taču pavisam citāda bija realitāte 90.gadu sākumā, kad cēlām savu valsti no jauna. Latvijā pie varas tobrīd esošajiem bija jāspēj atrast līdzsvaru starp pēc iespējas lielāku vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un padomju laika radīto realitāti.

Un es uzdrošinos apgalvot, ka tas viņiem arī izdevās, neļaujot gūt virsroku ne vienas, ne otras puses emocijām. Tā līnija bija jānovelk kaut kur pa vidu, un tur tā arī tika novilkta, lai cik nepareiza tā varbūt kādam šodien liktos. Taču tas Latvijai ļāva izvairīties no tādas tiešām etniski saspringtas situācijas, kādu piedzīvoja bijušās padomju republikas Vidusāzijā un Kaukāzā. Pat tepat blakus Igaunijā 1992.gadā bija lielāki nemieri Narvas apkaimē, nekā mēs jebkad esam redzējuši pašu mājās. Nemaz nerunājot par savstarpēju linčošanu bijušajā Dienvidslāvijā. 

Zelta vidusceļš

Iespējams, ka kādai daļai latviešu bija ilūzijas, ka visi šeit padomju laikā iebraukušie no Latvijas dosies projām, taču tāds nekad nav bijis pragmatiskā vairākuma viedoklis un līdz ar to arī valsts politika. Tieši tāpat iespējams, ka lielai daļai padomju laikā šeit iebraukušajiem likās dabīgi automātiski saņemt Latvijas pilsonību un vispār iztikt bez latviešu valodas zināšanām, taču tas nebija iespējams tā paša vēsturiskā taisnīguma vārdā, kas atjaunoja pirmskara valsti.

Gan pieņemot Pilsonības likumu 5.Saeimas laikā, gan izdarot vēlākos grozījumus pilsonības un valodas likumos, vienmēr tika meklēts un ne bez grūtībām panākts tajā brīdī iespējami labākais vidusceļš valsts un sabiedrības tālākai attīstībai. Tādi kompromisi nekad netiek uzskatīti par uzvarām, ar kurām skaļi lepotos viena vai otra puse, taču tas bija vienīgais iespējamais ceļš virzīties uz priekšu, un tur nu politiķiem būtu maz ko pārmest.

Var jau šodien, zibenīgi ātri strādājošo tehnoloģiju laikmetā, jautāt, kāpēc vēl pēc 20 gadiem mēs esam tādā situācijā, kādā nu esam? Taču no pasaules vēstures viedokļa 20 gadi ir niecīgs laika sprīdis, vēl jo vairāk tad, ja jānovērš 50 gadu laikā radītas sekas. Ja paraugāmies sev apkārt plašajā pasaulē, tad redzēsim, ka praktiski nevienā valstī kolonizācijas vai okupācijas sekas nav izdevies likvidēt pilnībā vēl daudzus gadu desmitus pēc to beigām. Tam ir daudz un dažādu iemeslu, taču tas jau ir cits stāsts. Latvija nav nekāds izņēmums, tādēļ nevaram cerēt uz ātru un visus vienlīdz apmierinošu risinājumu.

Tas viss, kas šos divdesmit gadus ir noticis, bijis lēnām un pamazām civilizētā veidā atjaunot pēc iespējas lielāku vēsturisko taisnīgumu, vienlaikus gana saudzīgi apejoties ar padomju laika radīto realitāti. Citas iespējas nav. Jā, un cita starpā tas paredz arī pakāpenisku latviešu valodas nozīmes pieaugumu un krievu valodas lomas sarukumu, lai cik nepatīkami tas kādam liktos.

Emocijas malā

Tas, kas Latvijai un tās tautai visplašākajā nozīmē līdz šim ir darījis godu, ir fakts, ka, izņemot radikāļus politiskā spektra abos galos, esam spējuši savas emocijas un aizvainojumu paturēt pie sevis un problēmas risināt miermīlīgi salīdzinājumā ar citām valstīm līdzīgās situācijās. Taču tas bija līdz brīdim, kamēr ar spēcīgu un provokatīvu grūdienu no kalna sāka velties „krievu aizvainojuma" lavīna. Par laimi, tai pagaidām pretī nav stājusies tikpat agresīva „latviešu aizvainojuma" siena, un ceru, ka nestāsies, lai kādas provokācijas arī netiktu veiktas.

Tomēr tas nenozīmē, ka šai „krievu aizvainojuma" lavīnai būtu jāļauj aizslaucīt visu, kas ar lielām pūlēm sasniegts atjaunotās neatkarības laikā, vai jāļauj mūsu sabiedrības attīstības plūdumu ievirzīt citā gultnē. Es Latvijas politiķiem neieteiktu sākt kaut ko tagad darīt ar mērķi izpatikt kāda emocijām un aizvainojumam, jo tas var izraisīt ķēdes reakciju un novest pie pārlieku emocionālas reakcijas otrā galā, no kādas mēs līdz šim esam spējuši izvairīties.

Ja latviešiem 20 gadus ir bijis mīļā miera labad emocijas jāpatur pie sevis, ko arī esam darījuši, tad mēs to pašu sagaidām arī no citu tautību iedzīvotājiem. Vēl jo vairāk tad, ja viņi sakās šo zemi uzskatām par savu dzimteni un vēlas tās labklājību. Mīļā miera un saticības labā jāpiekāpjas ir visiem, un tā tas arī būtu jāskaidro sabiedrībai, lai tā spētu saskatīt plašākas mūsu valsts attīstības vēsturiskās un politiskās kopsakarības. Ne tikai savas emocijas un savu aizvainojumu.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste