IR

Dzirdot un lasot sabiedrības sakāpināti emocionālos komentārus pēc referenduma, gribas uz notikušo, tā cēloņiem un sekām palūkoties citā rakursā.

Sociālpolitiskā situācijā Latvijā iepriekšējos 20 gados ir raksturojama - protams, vienkāršojot - kā virves vilkšanas sacensības starp latviešiem un krieviem, starp t.s. latviešu partijām un t.s. krievu partijām, par virvi mums visiem uzdodot, piemēram, nepilsonības jautājumu, integrāciju, vienvalodību vai divvalodību u.tml. Viens no centrālajiem ir dialoga jēdziens. Uz to gan pirms, gan pēc referenduma dziļdomīgi aicina abas puses.

Tomēr šajā „sacensībā" svarīga ir ne tikai pati virve. Svarīgi ir arī skaidri apzināties spēles laukumu un abām pusēm zināt un atzīt (!) spēles pamatnoteikumus jeb pamatvērtības. Tieši ar spēles laukuma kontūru redzēšanu un vērtību pieņemšanu, šķiet, ir vislielākās problēmas. Bet vai tādā veidā var sanākt godīgas sacensības jeb - godīgs, objektīvs un mērķtiecīgs dialogs?

Kad pēc referenduma lasu sašutuma pilnus izteikumus (tostarp - no maniem tautiešiem) par neprašām latviešiem, kas ilgus gadus neko nav iespējuši saliedēšanas politikā, par latviešiem, kas paši ar savu attieksmi esot izprovocējuši krievos vēlmi iet balsot „par" un kam tagad nu beidzot gan jāsāk rīkoties, lai labotu situāciju, tomēr gribas vaicāt - vai neizmirstam par pašu spēles laukumu un par noteikumiem, kas ir nevis latviešu uzspiesti vai no pirksta izzīsti, bet gan pašsaprotami, jo izriet tieši no tā, kas ir šis spēles laukums. Un laukums ir Latvija!

Līdz ar to viens no pašsaprotamajiem noteikumiem, ko ar konstitucionālo vairākumu 18.februārī apliecināja Latvijas tauta, ir latviešu valodas atzīšana kā vienīgo valsts valodu. Šī vērtība ir jāatzīst arī krieviem, un latviešiem par to nav jāpārliecina.

Turklāt atzīšana nevar būt formāla - tikai līdz brīdim, kad latviešu valodas statuss rada neērtības. Ne par spēles laukumu, ne par pamatvērtībām latviešiem nav jājūtas vainīgiem. Latviešiem nav arī jābaidās aizstāvēt gan laukumu, gan noteikumus, kā arī nav jābaidās to darīt emocionāli un ar lepnumu, lai neizprotamā veidā neaizskartu kādu, kas ir aizmirsis, kas īsti ir spēles laukums un kādi tajā noteikumi. Lojāls cittautietis ja ne vienotos ar mums šajās emocijās, tad vismaz noteikti nemestu ar akmeni.

Manuprāt, vienīgais, ko latviešiem un it īpaši politiķiem var pārmest - ka arī mēs paši reizēm esam aizmirsuši par pašsaprotamo vai, pakļaujoties agresīvai demagoģijai, bieži esam šaubījušies. Šaubas visur dzirdamas arī pēc referenduma - kas Latvijai tagad būtu jādara? kā labot situāciju? kā uzrunāt krievus? Tie ir pareizi jautājumi, it īpaši attiecībā uz Latgali, bet, pilnībā pārredzot spēles laukumu un noteikumus, būtu ļoti negodīgi, nepamatoti un pat bīstami neuzdot vēl vienu ļoti būtisku jautājumu - kas jādara pašiem krieviem? Jo viņi nav garīgi atpalikušo bariņš, kas no savas puses nespēj paveikt neko.

Latviešiem jābeidz bailēs trīcēt, līdz ko kāds krievs iečīkstas, ka viņu šeit nemīl, apspiež un izstumj.

Ir skaidri zināms, ka nekas tāds Latvijā nenotiek, jo Latvijā ir radīti ļoti labvēlīgi apstākļi mazākumtautību valodām un kultūrām, bet Latvija un latvieši turpina saņemt agresīvus pārmetumus.

Attiecībā uz virvi - pilsonības iegūšanu un valodas apgūšanas motivāciju, jāatzīst, ka lielā mērā tomēr šeit sacenšas nevis krievu nogaidošā pozīcija un latviešu spēja krievus pārliecināt, bet gan pašu krievu intelekts un attieksme. Tie, kuriem ar attieksmi nav problēmu, sen ir integrējušies un ir mūsu draugi, jo Latvijā neatraida nevienu, kas vēlas integrēties, cienot valsti, kurā dzīvo. Un šiem krieviem nav bijis vajadzīgs nedz izlīgums, nedz latviešu piedošana, jo pozitīvai attieksmei durvis jau ir vaļā. Bet ir acīm redzami, ka daudzi krievi, arī jaunieši, joprojām nav sapratuši, ka šeit nav Krievijas province, kurā viņi var ieņemt bezdarbīgu kundziņu pozu un diktēt noteikumus.

Prasot aktīvu rīcību, nav pamata to neprasīt arī no krieviem.

Tiek apgalvots, ka Latvijā ir daudz Latvijai lojālu krievu un ka arī visus 270 tūkstošus, kas nobalsoja „par", nevar uzskatīt par nelojāliem. Tas tiesa. Bet kāpēc lojālie krievi sen nav sametušies kādam krievu medijam, lai mūsu valstī beidzot būtu kāds Latvijai lojāls medijs? Ko paši krievi dara, lai integrētu savus tautiešus mūsu kopīgajā sabiedrībā, nebaidoties to darīt ar skaidru atziņu, ka spēles laukumam ir Latvijas, nevis Krievijas kontūras? Daudzi krievi esot balsojuši „par" komforta apsvērumu dēļ. Bet vai tas, kā Krievija viņus turpina izmantot un rīdīt pret savu valsti, viņos nerada diskomfortu? Integrācija un saliedēšana - tas nav vienvirziena process un nav tikai latviešu politiķu un sabiedrības uzdevums.

Tagad galvenā problēma, kas jārisina - informatīvo telpu sašķeltība, ko Krievija izmanto, nemitīgi un agresīvi ieplūdinot krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļos indi, kas krievos uztur aizvainojumu un mieles, ieskaidrojot, ka pret viņiem neattiecas kā pret cilvēkiem un nīst viņu dzimto Puškina valodu.

Vēl, kas pat svarīgāk, Krievija Latvijas krievos uztur cerību, ka kādreiz viss „atkal būs kā labajos laikos". Jo daudzās „par" balsis cita starpā liecina arī par to, ka viņi joprojām pieļauj iespēju, ka varētu atjaunoties pirmsneatkarības situācija. Tāpēc Latvijā ar steigu ir nepieciešami lojāli plašsaziņas līdzekļi krievu valodā, nodrošinot to pieejamību visā Latvijas teritorijā. Esmu pārliecināts, ka tas ir pirmais un galvenais Latvijas mājasdarbs. Kamēr krievu ausis sasniegs tikai informācija, ko ar vietējo krievvalodīgo mediju starpniecību propagandē Krievija, tikmēr neviens dialogs un neviena saliedēšanas programma nedos panākumus, un arī pilsonību ieguvušie krievi aizkaitināti errosies par to, kas Latvijā ir pašsaprotami.

Autors ir tulkotājs