IR

Bez visa pārējā, ko uzjundīja sestdienas referendums un tā rezultāti, prātā ienāca stāsts par malēniešiem, kuriem, rindā guļot, sajukušas kājas un kuri par lielu naudu nolīga kādu garāmgājēju, lai palīdz. Tieši tā gadījās atjaunotajā Latvijā tās pastāvēšanas 21.gadā.

Kāda persona, kura nav pasludināta par non grata, uzsita ar pātagu un sacēla kājās vairāk nekā miljonu pilsoņu ne tikai Latvijā, bet praktiski visos kontinentos. Sākot ar Latgali, arī tālāk austrumu virzienā mītošo vēlētāju vairākums vēlas redzēt krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Pavisam cits skats paveras uz ziemeļiem un rietumiem no Latgales - līdz pat Austrālijai un Ķīnai. No tā var secināt, ka nevis Latvija ir uz robežas, bet sava veida robeža iet cauri Latvijai.

Patiesās ainas ieraudzīšana maksāja aptuveni 1,7 miljonus latu. Mierina tas, ka šī summa iztērēta atklāti un zināmam nolūkam, nevis tā, kā notika ar G-24 kredītu miljoniem, „Latvenergo" trim miljoniem vai vēl kādiem citiem lieliem valsts līdzekļiem, kas pazuduši, tā teikt, bez galiem. Šī nav zemē nomesta vai pa vējam aizlaista nauda.

Vēlētāju aktivitāte bija vērā ņemama, bet, protams, varēja būt vēl lielāka. Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē ir vēl daudzi "snaudošie", kuri kādu apstākļu dēļ vai pārdomu vadīti netika līdz vēlēšanu iecirkņiem. Iespējams, ka "pret" balsīm var pieskaitīt arī vēlēt neaizgājušos, bet tā tomēr ir tīra spekulācija. Procenti, ko parādīt sev un pasaulei, varēja būt vēl pārliecinošāki, tomēr viens jautājums ir noskaidrots: oficiāli valsts valodas statuss Latvijā nav apdraudēts. Par to gādāja arī ne tikai pēc Otrā pasaules kara, bet arī pēdējos divdesmit gados no Latvijas izceļojušie pilsoņi. Iespējams, tas liecina par vēlmi atgriezties.

Jācer, ka Latgalē gūtā mācība atvērs acis tiem, kuri Abrenes dēļ bijuši ar mieru atdot pēdējo kreklu. Nav divu domu, zaudētā Abrene ir netaisnība. Tomēr Zilupes, Rēzeknes, Daugavpils un citu Latgales novadu balsojuma rezultāti rāda, ka turienes cilvēku apziņā vēl dzīvas senās saites un robežas, kas nav izzudušas. Raudot par Abreni, aizmirsta pārējā Latgale, kas taču joprojām ir neatkarīgās Latvijas teritorija. Jācer, ka tāda arī paliks, bet tas prasīs pamatīgu darbu un arī līdzekļus, sākot jau ar skolēnu izglītību. Nav tik daudz runas par valodu skolā, bet galvenokārt par piederības audzināšanu savai, nevis svešai valstij, par izglītību, kas dod mūsdienīgu, nevis nostalģisku pagātnes redzējumu. Tas, protams, attiecas arī uz daudzām galvaspilsētas un citu lielo pilsētu skolām, kuru audzēkņi, gluži tāpat kā apkārtējo mikrorajonu iedzīvotāji, dzīvo svešā informācijas telpā.

Krievu valodu par otru valsts valodu vēlas tā pilsoņu daļa un - jāskatās patiesībai acīs - visi nepilsoņi, kuri grib, "lai viņus ciena" vai novēl "saviem bērniem un mazbērniem vieglāku dzīvi", kā tas izskanējis masu medijos. Esmu pārliecināta, ka visus divdesmit gadus pret krievu valodu, tāpat kā pret citām Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodām, Latvijā izturējās ar cieņu - un Latvijas centienus atzinušas arī starptautiskās cilvēktiesību organizācijas.

Uzvarētājs, valsts valoda, pelnījusi apbalvojumu. Rīgas Latviešu biedrības valde un dome jau pirms referenduma nāca klajā ar ierosinājumu 18.februāri pasludināt par karogotu Valsts valodas dienu. Šo dienu varētu piepildīt ar visdažādākajiem notikumiem, sākot ar tematiskiem pasākumiem skolās, mazākumtautību biedrībās, plašsaziņas līdzekļos, novados un pagastos, darba vietās un beidzot ar pašmāju un starptautiskām zinātniskām konferencēm. Šāda diena nekad neļautu aizmirst 2012. gada 18. februāri, kad Latvijas pilsoņi pauda nepārprotamu atbalstu valsts valodai.

Var domāt, ka Latvijas Republikas Saeima ar gandarījumu atbalstīs šo priekšlikumu, un jau nākamgada kalendāros pirmdienu, 18.februāri, akcentēs sarkanbaltsarkans karodziņš un tam līdzās paskaidrojums: Valsts valodas diena.