IR

Ja latvietis ir apmaldījies trīs priedēs, jāsauc palīgā Renārs Kaupers. Viņam ar draugiem ir laba dziesma, ko šonedēļ der noklausīties. Dziesma par to, ka nevajag sarežģīt vienkāršas lietas. Labs padoms pirms referenduma.

Kopš brīža, kad sākās parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, kuri paredz divu valsts valodu ieviešanu Latvijā, publiskajā telpā kā vīruss izplatās pieņēmumi par to, ko "īstenībā" nozīmē šie paraksti un šis referendums.

Toni uzdeva "Saskaņas centra" līderis Nils Ušakovs ar dīvaino (lai neteiktu šizofrēnisko) tēzi, ka stingri kā klints stāv par vienu valsts valodu, tomēr savu balsi atdos par divām - jo "īstenībā" šis referendums ir par aizskartās krievu pašcieņas aizstāvēšanu.

Ne mazāk dīvains atbildes gājiens sekoja no "Vienotības" un "Nacionālās apvienības" deputātiem, kuri lūdza Satversmes tiesu apturēt jau izsludināto referendumu. Viņuprāt, "īstenībā" šis balsojums ir par Satversmes "kodolu" jeb nacionālās valsts ideju, kas ir principā negrozāma.

Ir vēl dažādas citas referenduma "īstenības" versijas. Piemēram, nesen Viesturs Dūle ar domubiedriem aicināja iet uz referendumu, taču nevis balsot, bet gan uzkrāsot lūpas un atstāt buču uz biļetena - tas esot vienīgais saprāta balsojums pret provokāciju, jo "īstenībā" referendums ir karš. Andris Bērziņš kā pilsonis labāk pastāvētu malā, bet kā prezidents ies balsot "pret" valsts pamatu dedzināšanu. Latgalē skan aicinājumi balsot "par", lai ieriebtu valdībai, kura piegriezusi skābekli no Krievijas ievestā benzīna melnajam tirgum. Tā varētu turpināt.

Kā rīkoties šajā situācijā? Var ražot arvien jaunus skaidrojumus par to, kas "īstenībā" tiks lemts 18.februāra referendumā. Ja esi apmaldījies trīs priedēs, mēģini iztēlot to par īstu mežu - uhū, cik tumšs, liels un baigs, nu kā gan lai tādā nenomaldās?

Taču var noklausīties Renāra dziesmu, paņemt tautas nobalsošanas biļetenu un bez aizspriedumiem, emocijām un dažādām "īstenības" konstrukcijām mierīgi izlasīt, kas tur ir rakstīts.

Un kas tur īstenībā ir rakstīts? "Vai jūs esat par likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?".

Vienkāršs jautājums. Svarīgs jautājums. Tāds, uz kuru katram pilsonim Latvijā vajadzētu būt spējīgam atbildēt.

Vai ir kādi iemesli, kādēļ neiet un neatbildēt? Biežāk dzirdētie ir trīs. Referendums ir bezjēdzīgs, jo tā rezultāts ir jau zināms. Referendums ir aizskarošs - ir taču pazemojoši iet balsot par jautājumu, kas vispār nav apspriežams. Referendums ir radikāļu sports - naida kurināšanas sacīkstes.

Šie pamatojumi vēršas pie emocijām vai apsvērumiem ārpus paša referenduma jautājuma - skaidro, kāpēc šim jautājumam nebija jārodas, kāpēc tas ir nepareizs vai kāpēc tajā nav jāieklausās.

Tie ir vāji argumentēti. Ir absurdi balsojumu pret spēkā esošas Satversmes grozīšanu nosaukt par radikālismu vai naida izpausmi. Tāpat kā likumīgi rosinātu pilsoņu iniciatīvu pasludināt par pretvalstisku. Vai arī palaist garām iespēju mierīgi un nepārprotami pielikt punktu jautājumam, kas skar katra ikdienu un valsts pamatus - ja reiz šis jautājums ir radies un mēs esam samaksājuši, lai to noskaidrotu.

Nav šaubu - Latvijā ir citi aktuāli un svarīgi jautājumi, uz kuriem atrodot īsto atbildi, mēs kļūtu spēcīgāka, bagātāka un laimīgāka nācija. Taču referendums sestdien ir par valodu. Sestdien Centrālā vēlēšanu komisija uzdos šo jautājumu katram Latvijas balsstiesīgajam pilsonim. Referenduma jēga ir sniegt atbildi (atnest jeb dot atpakaļ - ja burtiski tulkojam šo latīņu cilmes vārdu). Kādu atbildi mēs dosim? Atmetīsim ar roku? Uzspiedīsim buču uz biļetena?

Es ticu, ka Latvijas valstij nav nekāda cita pamata, balsta vai satura, kā vienīgi pilsoņu brīva griba. Vēlēšanas un tautas nobalsošanas ir veids, kā mēs savu gribu izsakām. Arī sestdien.

Raugoties no juridiskās tehnikas viedokļa, referenduma iznākums ir viegli paredzams - izmaiņas svarīgākajos Satversmes pantos var pieņemt tikai ar vēlētāju vairākuma piekrišanu, un ir maz ticams, ka vairākums pilsoņu Latvijā tiešām nobalsos, lai mums būtu divas valsts valodas.

Tomēr šis nav juridisks vai tehnisks, bet gan politisks jautājums. Rezultāts tiks lemts sestdien - vienīgais, īstais. Tas, kuru mēs katrs būsim veidojuši ar savu balsojumu. Sausais atlikums, kas ir "atnests atpakaļ" pēc katra balsojuma - skaitlis "par" un skaitlis "pret".

Ideāli, ja savu gribu pateikuši un uzklausīti ir pilnīgi visi. Tā nebūs, taču jo vairāk cilvēku balsojuši, jo skaidrāks rezultāts un mazāk vietas "īstenības" interpretētājiem. Referenduma iniciatori, kas šo jautājumu ir izcēluši dienasgaismā, necer uz vairākuma atbalstu savai idejai, viņi cer uz iespējami lielāku "par" balsu īpatsvaru un iespējami mazāku balsotāju kopskaitu. Tādēļ, lai varētu manipulēt ar šo iznākumu un izmantot to saviem politiskajiem mērķiem, kas ir pretēji ne tikai Latvijas sabiedrības kopējām interesēm, bet arī viņu pašu lozungos lietotajiem "saskaņas" ideāliem.

Neaiziet uz referendumu nozīmē nepateikt savas domas. Aiziet līdz iecirknim un tad izsviest savu balsi miskastē, nobučojot biļetenu - drošs veids, kā palielināt "par" balsu īpatsvaru un palīdzēt referenduma autoriem sasniegt viņu mērķi (nav dzirdēts, ka Vladimirs Lindermans vai Nils Ušakovs aicinātu savus atbalstītājus doties pie urnām ar lūpukrāsām, nevis pildspalvām).

Referendums nav par visu, kas ir noticis, nav piepildīts vai ir pazaudēts divdesmit neatkarības gados. Referendums sestdien ir par vienkāršu, svarīgu un ļoti konkrētu jautājumu - vai Latvijā ir jābūt vienai vai divām valsts valodām? Manuprāt, vienai. Kādaprāt, divām. Nesarežģījam, nobalsojam! Jo vienīgais veids, kā sestdien nepārprotami izteikt savu viedokli, nevis ļaut citiem runāt tavā vietā, staipot, grozot un tulkojot paša nepateikto - aiziet un ievilkt plusu vienā no balsošanas biļetena lodziņiem. Pie atbildes, kuru tu vēlies piedzīvot.