IR

Kam jūs dotu priekšroku - garlaicīgām nacionālās televīzijas pārraidēm vai katra jūsu klikšķa izspiegošanai internetā? Sasodīti nelāga izvēle, protams. It īpaši, ja galu galā dabū abus. Vāja televīzija mums jau ir. Pie kontrolēta interneta ir visas izredzes tikt.

Divi šķietami nesaistīti notikumi, kurus kalendārā šķir tikai nedēļa, var radīt būtiskas pārmaiņas informācijas vidē, kādu patlaban veidojam un lietojam Latvijā. Viens ir Saeimas balsojums par jaunās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes NEPLP apstiprināšanu šoceturtdien, izbeidzot «horizontālo taimkodu» ēru. Otrs ir paraksts, ar kuru pagājušajā ceturtdienā Latvija pievienojās Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumam (angliski ACTA), kas paver slūžas cilvēktiesību pārkāpumiem internetā.

Kāpēc būtu jāuztraucas par starptautisku paktu, kura nosaukums pauž gan no morāles, gan tautsaimniecības viedokļa labu mērķi - viltojumu novēršanu? Latvieši taču nav kopētāju tauta (augstskolu pasniedzējiem gan var būt ačgārns viedoklis), un viltošana ir īstenības zagšana, ar ko godīgiem ļaudīm nevar būt nekas kopējs.

Tomēr vārda brīvības aizstāvji visā pasaulē pieprasa ACTA apturēšanu, un ne jau par zīmolotu preču pakaļdarinājumiem ir stāsts.

Galvenie pārmetumi ir divi - milzu slepenība ACTA izstrādē, aiz kuras rēgojas ierakstu industrijas lobijs, un līguma saturs, kas var novest pie nesamērīgiem interneta lietošanas ierobežojumiem, vārda brīvības un personiskās dzīves neaizskaramības pārkāpumiem.

ACTA neradās pagājušajā nedēļā. 2006.gadā nolīgumu rosināja ASV un Japāna, lai iedibinātu saskaņotu starptautisku praksi intelektuālā īpašuma aizsardzībai. Vēlāk sarunās iesaistījās citas valstis, arī ES. Līgums kopš pirmsākumiem glabāts kā īsts kara noslēpums, tāpēc neoficiālo versiju noplūde vienmēr sacēla sašutuma orkānu par lielo korporāciju interešu lobēšanu uz interneta lietotāju tiesību rēķina.

Piemēram, ACTA agrākā versijā bija ieteikts atslēgt interneta pakalpojumus personām, kuras atkārtoti iesaistītas reālos vai iespējamos autortiesību pārkāpumos. Turklāt pārkāpēju «sodīšana» varētu būt nevis tiesas, bet gan interneta pakalpojumu sniedzēju ziņā - provaideriem vajadzētu izspiegot klientus, filtrēt mūsu datus, lai paši nekļūtu par līdzatbildīgajiem autortiesību pārkāpumos.

Par laimi, protesti ir iedarbojušies. ACTA gala versija, ko oktobrī parakstīja pirmās astoņas dalībvalstis, bet aizvadītajā ceturtdienā arī Latvija un vēl 21 ES valsts, ir krietni uzlabota, un tajā katrs interneta lietotājs vairs netiek uzskatīts par pirātu.

Tomēr ACTA joprojām ir bīstama, uzskata cilvēktiesību aiztāvji, tāpēc aicina parlamentus izmest paktu papīrkurvī, atsakot tā ratifikāciju. Piemēram, cilvēktiesību organizācija Article 19 uzskata, ka līgums tik nekonkrēti definē «atbalstu un līdzdalību» autortiesību pārkāpumos, ka pakar kriminālatbildības Damokla zobenu pār interneta pakalpojumu kompānijām. Ar to var pietikt, lai kompānijas labprātīgi sāktu cenzēt lietotājus. Turklāt līgums paredz kriminālatbildību par komerciāla rakstura autortiesību pārkāpumiem, bet to konstatēšanai būtu jāievieš pastāvīga visu lietotāju datu plūsmas novērošana, kas savukārt apdraud privātumu.

ES tiesa savos svaru kausos jau samērojusi cilvēktiesību un autortiesību pārkāpumus, aizliedzot pret pirātismu cīnīties jebkuriem līdzekļiem. Pērn novembrī tiesa (lietā Scarlet v SABAM) atzina - tas būs cilvēktiesību pārkāpums, ja valsts prasīs interneta pakalpojumu sniedzējiem ieviest datu filtrēšanas sistēmas, lai uzraudzītu vai novērstu nelegālas failu lejuplādes P2P tīklos.

Lai cik slepeni līgums tapis, galavārds pieder vēlētiem tautas pārstāvjiem. Ir skaidrs - līgumu neizdosies klusi izstumt cauri Saeimā, kā līdz šim tas noticis valdībā.

Aiz ACTA rēgojas vecmodīgu gigantu nespēja iekasēt naudu par precēm, kuras gribam. Toties situācija ar sabiedrisko raidorganizāciju Latvijā ir pilnīgi pretēja -  mēs  maksājam visu laiku, taču «prece» izpaliek. Jaunajai NEPLP tas beidzot jāmaina.

Raidorganizāciju tirgus Latvijā līdz šim ir slikti regulēts, vāji uzraudzīts un politiski manipulēts. Sekas - distrofiska sabiedriskā televīzija (kurā kā orķestris uz grimstoša Titānika pašaizliedzīgi vēl strādā pulciņš entuziastu), neatrisināts jautājums par sabiedriskā medija finansējumu un TV reklāmas tirgus sadali, koruptīvas shēmas jauno tehnoloģiju ieviešanā, uzraugu vienaldzība pret likumpārkāpumiem, mediju valodas politika kā zaudēto iespēju kapliča, kurā noglabāta gan nedzimusī vienotā informācijas telpa, gan angļu valodas zināšanas, ko varētu uzlabot nedublētas filmas oriģinālvalodā ar subtitriem.

No jaunās NEPLP sabiedrība gaida īstu reformu, kura uzlabotu elektronisko mediju kvalitāti. Neatliekamākais darbs - LTV reanimācija, izveidojot neatkarīgu sabiedrisko mediju, kuram jāatrod spējīgs vadītājs, jāļauj nokomplektēt komandu un pārsteigt nodokļu maksātājus ar to, ka gadiem apmaksātais saturs beidzot ir arī uzmanības vērts.

Komentārs 140 zīmēs
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzskata, ka tauta var kļūdīties, ja to provocē uz referendumiem. Bet ja nu tauta uzskata, ka kļūdās Bērziņš?

Vājš mierinājums, ka vienā ziņā neesam unikāli. No Lietuvas pērn aizbraukuši 55 tūkstoši, aizpērn - 80 tūkstoši.

Dzeltenais cinisms. Jauns rekords privātuma pārkāpšanā sanācis medijiem, kuri publicējuši nelegāli iegūtus Valsts prezidenta padomnieces Elīnas Egles kailfoto