Leitnants Igors Sičiks (no kreisās) fotogrāfijā līdzās savam vectēvam. Foto no Igora Sičika personīgā arhīva
Virsnieks Igors Sičiks Lāčplēša dienas priekšvakarā stāsta, kāpēc darbu militārajā jomā uztver kā sirdslietu un nebaidās no brīža, kad būs sevi jāparāda īstā karadarbībā
Nacionālo bruņoto spēku 1.kājnieku bataljona 3.rotas 1.vada komandieris Igors Sičiks (26) jau vienpadsmit gadu vecumā zināja, ka grib būt kareivis. Viņš iedvesmojās no ģimenes stāstiem par vecotēvu, kas bija dienējis Latvijas armijā. Igors ir uzaudzis Rīgā, skolas laikā iestājies jaunsardzē, vēlāk zemessardzē. Ieguvis maģistra grādu sporta pedagoģijā Latvijas Universitātē, gan arī absolvējis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Gatavojas pēc gada doties pirmajā misijā uz Afganistānu.
Kā nolēmāt veidot karjeru Latvijas armijā?
Bija vairāki apstākļi. Mans vectēvs bija Latvijas armijas kareivis. Viņš nomira 65 gadu vecumā. Es tad vēl nebiju piedzimis, bet vecāmamma daudz par viņu ir stāstījusi. Skatījāmies fotogrāfijas. Vecaimammai ir 94 gadi un joprojām, aizbraucot pie viņas, varu klausīties un klausīties viņas jaunības un karalaika stāstus. Tas, ko vecāmamma man iemācījusi - cik kara laikā Latvijā cilvēki bija patriotiski un drosmīgi, lai gan sagatavotība cīņai, militāri taktiskais izpildījums un ieroči nebija ne tuvu tik labi, kā tagad, XXI gadsimtā. Viņi cīnījās, jo Latvija bija dārga. Stāsti par vectēvu mani ļoti iedvesmoja. Ģimene un valsts kā lielākā vērtība, tas man ir mācīts no bērnības. Tas ir arī dzinulis virzīties savā darbā.
