IR

1. Viedokļa paušana nāk par labu demokrātijas kvalitātei.

Parakstu vākšana par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai kopš sākta gala bija provokācija, kuras formālo mērķi nekādā veidā nav iespējams panākt, un provokatori uz to nemaz arī necer. Viņu mēģinājums piespiest diskutēt par neapspriežamiem jautājumiem un izdarīt izvēli, kuras rezultātā nekas netiks mainīts, ir veselam saprātam aizskarošs. Taču jautājums, vai latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, ir vitāli svarīgs Latvijas valstij, un katram Latvijas pilsonim būtu jābūt par to viedoklim neatkarīgi no tā, vai kāds ierosina par to tautas nobalsošanu.

Neuzstājot, ka paust savu viedokli referendumā būtu katra pienākums, tomēr jāatzīst, ka nav nopietnu iemeslu, lai to nepaustu, ja ir iespēja to darīt. (Jo īpaši tāpēc, ka arī nepiedalīšanos varēs uzskatīt par viedokļa paušanu, turklāt to, kādu viedokli jūs nepiedalīdamies it kā paudāt, pēc tam skaidros jau citi.)

Ja uzskatāt, ka krievu valodai nav jāpiešķir otras valsts valodas statuss, ejiet un paši to pasakiet.

2. Šajā referendumā svarīgākais būs tā rezultātu interpretācijas.

Piedalījušos un «par» un «pret» balsojušo skaitam nebūs nozīmes jautājuma izlemšanai, taču tieši tāpēc tas būs galvenais referenduma rezultāts. Nebūs jau citu rezultātu, ko vērtēt. Gana pārliecinošs «nē» uz referendumā uzdoto jautājumu, vai krievu valodai Satversmē jānoteic otras valsts valodas statuss, palīdzētu šo jautājumu noņemt arī no referenduma ierosinātāju darba kārtības un mazinātu viņu iespējas mobilizēt ap to savus atbalstītājus.

Turpretī latviešu vienaldzība (kā varētu interpretēt, piemēram, apmēram līdzīgu «par» un «pret» balsojušo skaitu) ļautu promaskaviskajiem spēkiem pasniegt referenduma rezultātus kā savas «soli pa solim» spiediena taktikas kārtējo panākumu un to turpināt.

3. Gana pārliecinošs atbalsts latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai varētu mīkstināt jau nodarīto postu sabiedrības vienotībai.

Posts ir nodarīts, lai arī kāda būs balsotāju aktivitāte un kā to pēc tam interpretēs. Un tieši sabiedrības etniska šķelšana ir referenduma ierosinātāju galvenais mērķis. Tikai atšķirībā no citām kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas pieredzētajām šķelšanas kampaņām, kad tika tracināti un viens otram uzkūdīti gan latvieši, gan «krievvalodīgie», šīs mērķa auditorija ir nelatvieši, kurus mēģina saliedēt pret latviešiem. Tikmēr latviešu auditorijai tiek atvēlēta pasīvas vērotājas loma.

Gan referenduma formālie ierosinātāji Lindermans ar Osipovu, gan šā pasākuma galvenais atbalsta spēks «Saskaņas centrs» pastāvīgi un uzstājīgi iesaka latviešiem stāvēt pie ratiem un neuztraukties, jo latviešu valodas statusu neviens nemaz arī necerot un pat negribot mainīt, gribot tikai dot iespēju «krievvalodīgajiem» atgūt «pašcieņu» un «paust attieksmi» - vai nu pret Latvijas valsti, vai pret valdību jeb «režīmu», vai vēl kaut ko.

No latviešu gatavības pastāvēt malā, kamēr referenduma īstie virzītāji pārgrupē un atkal saliedē «Saskaņas centra» pašlaik apjukušo elektorātu pēc tam, kad referenduma mērķiem ir ziedojuši šo politisko projektu un tā līderus ar Nilu Ušakovu priekšgalā, būs atkarīgs, kā izskatīsies, cik vienoti un cik līdz ar to spēcīgi un agresīvi būs SC vietā topošie promaskaviskie politiskie veidojumi. Visiem, kam rūp sabiedrības etniska saskaņa, vajadzētu rūpēt, lai valstij naidīgi politiskie spēki būtu pēc iespējas sadrumstalotāki un vājāki.

Mierīgs, taču pārliecinošs «nē» referendumā otrai valsts valodai sarežģītu radikāļiem valodas un etniskuma izmantošanu savu vēlētāju mobilizēšanai.

Vēstij, ko sabiedrības vairākumam vajadzētu nodot nebūt ne vienotajam mazākumam, būtu jābūt nepārprotamai: latvieši nekad nepieļaus otru valsts valodu Latvijā, tāpēc ir bezjēdzīgi atbalstīt tos, kuri šādu jautājumu vispār izvirza dienas kārtībā.

Balsojums nebūs par valsts pamatiem

Valdības koalīcijas partijas ir vienojušās aicināt sabiedrību piedalīties referendumā un balsot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Var dažādi attiekties pret šādu lēmumu, ņemot vērā, ka referenduma iznākums ir iepriekš zināms un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu tas neapdraud. Var saprast Valsts prezidenta Andra Bērziņa sākotnējo sašutumu par provokatoru mēģinājumiem iesaistīt viņu absurdā pasākumā. Taču valdības koalīcijas partijām faktiski nebija izvēles. Tās nevarēja palikt malā jautājumā, kas ir gan valstij svarīgs, gan vēlētājiem tik emocionāli jūtīgs.

Arī valdības iecere pirms referenduma rīkot kampaņu «par valsts konstitucionālajiem pamatiem» varētu būt saprotama, kad jau par vai pret konkrētiem grozījumiem Satversmē to nav jēgas rīkot. Tomēr šādas kampaņas iecere var arī viest bažas, vai ar to netiek pārdefinēts referenduma temats. Tas var atspēlēties. Ko politiķi darīs ar referenduma rezultātiem - proti, piedalījušos un «par» un «pret» balsojušo skaitļiem -, ja būs pirms tam uzstājuši, ka tas patiesībā esot balsojums par Latvijas valsts pastāvēšanu?

Opozīcijas «zaļie zemnieki» pat pasteigušies paziņot, ka viņu mērķis esot panākt, lai pret Satversmes grozījumiem nobalso miljons Latvijas balsstiesīgo pilsoņu. Nereāls skaitlis. Saeimas vēlēšanās pērnruden piedalījās 917 tūkstoši pilsoņu, pirms tam vasarā referendumā par iepriekšējās atlaišanu - tikai 690 tūkstoši.

Būtu aplami palīdzēt kādam definēt šo tautas nobalsošanu kā balsojumu par atbalstu Latvijas valsts pastāvēšanai. Lai kādas kampaņas valdība rīkotu, itin daudziem varētu nešķist svarīgi piedalīties pasākumā, kura iznākums zināms iepriekš. Valdības kampaņas rīkotājiem būtu jāpiesargās pazaudēt, par ko īsti būs nobalsošana. Tā būs par konkrētiem grozījumiem Satversmē, kuri piešķirtu krievu valodai valsts valodas statusu.

Tas nenotiks. Tomēr, ja esat pret, labāk ejiet un to pasakiet, lai pēc tam nevajadzētu sašust, dzirdot, kā citi skaidro jūsu atturēšanos.