IR

Ārkārtas vēlēšanas atstāja oligarhus jaņos. Ātrāk nekā prognozēts auga gan tautsaimniecība, gan (cik var spriest pēc mazumtirdzniecības tēriņiem) cilvēku makos esošais naudas apjoms. Taču mūsu publisko diskusiju telpai būtu radikāli jāmainās, lai šai pozitīvai attīstībai tiktu pievērsta pienācīga uzmanība un no tās tiktu taisīti vismaz piesardzīgi optimistiski secinājumi.

«Nevar būt, ka Latvijai iet labi!» pie sevis pikti spriež mūžīgie pesimisti un sāk meklēt gan kaut cik reālus, gan pilnīgi fantasmagoriskus iemeslus, kāpēc turpināt uz pasauli skatīties caur tumšām brillēm.

Ar irracionāliem pesimistiem un viņu aklo ticību sazvērestības teorijām nav pat vērts strīdēties. Savukārt racionālie pesimisti brīdina, ka Latviju nākamajā, «melnā pūķa» gadā var apdraudēt negatīvas tendences pasaules ekonomikā, kas ierobežos mūsu tautsaimniecības izaugsmes galveno dzinēju - eksportu.

«Visi zina, ka...»

Te jāatzīmē, ka tā pati par sevi ir laba ziņa, ka galvenais drauds Latvijas izaugsmei atrodas ārpus valsts, jo tas nozīmē, ka esam (vismaz uz laiku) novērsuši galvenos iekšzemes draudus. Taču nevar noliegt, ka ziņas no ārzemēm jau ilgāku laiku ir draudīgas, un nebūtu prātīgi tās ignorēt.

Tajā pašā laikā pēdējo gadu pieredze atkārtoti ir pierādījusi, ka valdošais viedoklis - tas, ko «visi zina» par nākotni, - nereti izrādās esam gluži maldīgs. 2007.gadā tikpat kā neviens neparedzēja ekonomisko katastrofu, kas piemeklēja pasauli nākamajā gadā. 2009.gadā «visi zināja», ka Latvija būs spiesta devalvēt latu, bet 2011.gada nogalē daudzi cilvēki Latvijā pēkšņi bija pilnīgi pārliecināti, ka visdrošākā vieta naudai ir zem matrača. Tagad «visiem» ir skaidrs, ka 2012.gadā pasaules ekonomiku piemeklēs smagas problēmas.

Var jau būt. Risku netrūkst. Tomēr, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, ir vērts arī apskatīt argumentus, kuri runā pretī tam, ko «visi zina».

Dažas labas ziņas par eirozonu

Kā atzīst daudzi vērotāji, vislielākais tiešais drauds ne tikai Latvijas tautsaimniecībai, bet arī visai pasaules ekonomikai, ir krīze eirozonā. Nav pamata uzskatīt, ka tā šogad tiks atrisināta - Eiropai ir iesīkstējusi tradīcija pieņemt svarīgus lēmumus tikai pēc gadiem ilgstošām mokām. Taču tieši tagad sāk likties, ka Eiropas kopējā valūta tomēr spēs izvairīties no katastrofas.

Decembrī Eiropas Centrālā banka sagādāja eirozonas bankām Ziemassvētku dāvanu - aizdevumus uz trim gadiem ar niecīgām procentu likmēm, kuru kopējais apjoms bija teju pustriljons (!) eiro. Ja vajadzēs, tad dos vēl. Tas nozīmē, ka ir nozīmīgi samazinātas lielākās tiešās briesmas eirozonas pastāvēšanai - pēkšņa un postoša banku krīze.

Turklāt šķiet, ka pēc jauno valdību nākšanu pie varas Spānijā un Itālijā finanšu tirgi ir sākuši nedaudz labvēlīgāk skatīties uz šīm valstīm, novēršot vēl vienu potenciālu krīzes cēloni. Savukārt Vācijā (kas ir viens no Latvijas galvenajiem eksporta tirgiem) gan aptaujas, gan mazumtirdzniecības dati liecina par optimistisku skatu uz nākotni ES lielākājā tautsaimniecībā. Protams, Grieķijas bankrots, kas nebūt nav novērsts, vēl var sajaukt kārtis, taču Grieķija tomēr ir maza valsts, un esošajā situācijā jau sāk šķist, ka ES šo draudu varēs novērst vai vismaz amortizēt.

Tālie draudi

Ja kāds grib uztraukties par nākotni, ļoti iespējams, jāskatās uz riskiem, kuri ir ģeogrāfiski attālāki no mūsu robežām. Kas notiks, ja Ķīnā pārsprāgs nekustamo īpašumu burbulis un notiks «smagā piezemēšanās»? Vai Irānas centieni uzbūvēt atomieroci nevar izraisīt karu Tuvajos Austrumos, liekot naftas cenām strauji pieaugt? Pat ja nepiedzīvojam šādu šausmu scenāriju, vai nemieri un konflikti kādā ārābu valstī - Irākā, Sīrijā, Ēģiptē - nevar šašūpot reģiona līdzsvaru un radīt līdzīgu iespaidu uz enerģijas cenām?

Savukārt uz austrumiem no Zilupes sākusies rūgšana, kurai arī varētu būt politiska un ekonomiska ietekme uz Latviju. Kas notiks Krievijā? Vai Putina centieni novērst tautas uzmanību no prasībām pēc lielākas demokrātijas nepadarīs viņu agresīvāku attiecībās ar kaimiņvalstīm, tai skaitā ar Latviju? Izmaiņas režīmā kopš lielajiem Maskavas protestiem, tai skaitā odiozā imperiālista Dmitrija Rogozina iecelšana par premjerministra vietnieku liek domāt, ka režīma politika kļūs «cietāka». Referendums par valsts valodu radīs sevišķi labu augsni Krievijas politiķiem mēģināt novērst uzmanību no pašu problēmām ar iejaukšanos kaimiņvalsts iekšējās lietās.

Melnie gulbji

Taču tikpat labi neviens no šiem redzamajiem draudiem var arī nepiepildīties, bet «melnā pūķa gadā» pasauli atkal pārlidos «melnais gulbis». Pazīstamais analītiķis Nasims Talebi bija viens no retajiem, kurš paredzēja 2008.gada finanšu krīzi, un viņš savā 2007.gadā uzrakstītajā grāmatā The Black Swan skaidro, ka vislielākā ietekme uz notikumu attīstību ir lietām, kuras ir pretrunā ar to, ko «visi zina». (Tas arī izskaidro grāmatas nosaukumu. Daudzus gadu simteņus visi taču zināja, ka gulbji ir tikai un vienīgi balti. Tā tas bija līdz brīdim, kad eiropieši aizbrauca uz Austrāliju un atklāja, ka tur dzīvo melni gulbji.)

Tā kā tie nav prognozējami, nav iespējams izstrādāt plānus, kā novērst šādu «melno gulbju» uzlidojumus. Viss, ko varam darīt, ir būt gataviem ātri un efektīvi reaģēt uz visdažādākām iespējamībām. Te atkal Latvijai ir pamats ja ne tieši optimismam, tad vismaz pašpaļāvībai, jo ko gan citu pēdējie gadi ir demonstrējuši, ja ne mūsu valsts spēju efektīvi un izlēmīgi reaģēt uz krīzi? Nedrošajā, pārsteigumiem pilnajā pasaulē Talebi dod priekšroku mazām, pielāgoties spējīgām, fiskāli disciplinētām valstīm. 2012.gada budžeta izpilde un fiskālās disciplīnas ierakstīšana Satversmē un likumdošanā Latviju par tādu padarīs.

Dzīve ir riskanta, pasaule mēdz sagādāt arī nepatīkamus pārsteigumus. Viss, ko varam darīt, ir būt tiem pēc iespējas sagatavotiem. Ja spēsim likt lietā pēdējos gados iegūtās mācības, tad pagātne būs vislabākais rādītājs par nākotni un, pat ja piepildīsies kāds no visiem zināmajiem vai neviena neparedzētajiem riskiem, Latvija spēs to pārvarēt.