IR

Tika runāts gan par latviešiem ārvalstīs un Eiropas patērētāju sabiedrību, vides aizsardzību un pilsonības likuma grozījumiem. Neiztikām arī bez diezgan populistiskiem saukļiem pārdomāt jēgu vēl ilgāk piedalīties misijā Afganistānā, kamēr gandrīz visi runātāji iekļāvās vienotā dziesmā par Eiropas Savienības daudzgadu budžeta nozīmi, īpaši netaisnīgajiem tiešmaksājumiem un kohēzijas politiku. Varējām redzēt, ka daži deputāti nav iemācījušies debatēt par aktuālajiem jautājumiem un tā vietā tikai atskaita savas partijas ārpolitikas programmas sadaļu.

Bet kāds deputāts visai uzjautrinoši demonstrēja, ka viņš ārpolitikas ziņojumu bija izlasījis vārdu pa vārdam, bet pazaudējis spēju redzēt kontekstu. Tas ir īpaši paradoksāli, jo šāgada ārpolitikas ziņojums ir daudz kvalitatīvāks par iepriekšējo - daudz koncentrētāks un skaidrāks.

Vērtējot debatēs iekļautos ES jautājumus, iezīmējās divi lieli jautājumu bloki, par kuriem izteicās gandrīz katrs runātājs. Pirmais bloks ir viss, kas saistīts ar ES krīzi un fiskālās disciplīnas līgumu. Otrais - mūsu skatījums par ES attīstību un Latvijas lomu ES.

Par abiem jautājumu blokiem debatētāji iedalījās divās daļās - optimistos un pesimistos. Ar dažiem izņēmumiem, pesimistu un skarbo kritiķu lomās izpaudās tikai opozīcijas deputāti, kamēr optimistos, šķiet, iestājušies tikai visi runātāji no valdošās koalīcijas. Piemēram, runājot par krīzes cēloņiem un risinājumiem, deputāts S.Mirskis (SC) apšaubīja, ka „Eiropas lielvalstu politiķi" nezināja par Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Itālijas problēmām jau tad, kad tika veidoti eirozonas pamati, un vaicāja, kāpēc Latvijas pilsoņi nav tikuši brīdināti par gaidāmo Eiropas ekonomisko krīzi, pirms gāja balsot par Latvijas pievienošanos ES. Turpinot pesimismu, deputāts teica - viņu nepametot „sajūta, ka Eiropas Savienības centieni glābt Grieķiju, Spāniju un Itāliju notiks uz mūsu tautas pensionāru, maznodrošināto, studentu, slimnieku un bezdarbnieku rēķina". Viņam oponēja gan ārlietu ministrs, gan vairāki deputāti, piemēram, V.Zatlers (ZRP), kas uzsvēra, ka stiprinot eiro un Eiropas Savienību, mēs stiprinām savu ekonomiku un savas nacionālās intereses.

Debates parādīja arī dažādu optimisma līmeni par ES spēju risināt problēmas, piemēram, deputāts A.Lejiņš (V) uzskata, ka „Eiropa sāk savākties" un arī ārlietu ministrs aicināja „nesteigties rīkot bēru mielastu" Eiropas Savienībai, kas vairāk nekā piecdesmit pastāvēšanas gados visai pasaulei ir parādījusi, ka spēj izturēt pārbaudījumus, augt un kļūt stiprāka". Bet deputāts V.Agešins (SC) mudināja „optimismu tērēt prātīgi, lai pietiktu vismaz līdz gada beigām", kamēr deputāts A.Elksniņš (SC) uzsvēra, ka krīzes pamatā esot „Eiropa kā nevarības avots", jo ES neesot kāds vienojošs „augsts un cēls kopīgs mērķis".

Tāpat no Saeimas tribīnes izskanēja atkārtoti aicinājumi necīnīties par savtīgām interesēm jeb amatiem pret atbalstu patlaban apspriestajam fiskālās disciplīnas līgumam un Lisabonas līguma (136.panta) grozījumiem, lai izveidotu pastāvīgu mehānismu, kas ļautu glābt krīzē nonākušas eirozonas valstis. Lai gan deputāts S.Mirskis (SC) norādīja, ka Latvijas neatkarību nopietni „aprobežos" fiskālās disciplīnas normu ierakstīšana Satversmē, ārlietu ministrs uzsvēra, ka „līgumā nav nekā tāda, ko Latvijas valdība neīstenotu jau tagad".

Debatēs izskanēja visai kolorīti epiteti par to, kā mēs vērtējam Eiropas Savienību. Aizsardzības ministrs A.Pabriks kritizēja gatavību „tērpties bruņās, ņemt zobenu rokās un cīnīties" it kā pret Briseli un Eiropas Savienību, bet patiesībā - paši pret sevi. Ārlietu ministrs atzina, ka dažiem ES „asociējas ar „slaucamu govi", no kuras var iegūt papildu finanšu līdzekļus, lai tos nekontrolēti tērētu".

Acīm redzamas kļuva arī divas atšķirīgas vīzijas par Latvijas lomu ES. Viena - par Latviju pabērna lomā, otra - par Latviju kā valsti, kurai jāuzdrošinās „domāt lieli, pieņemt lēmumus kā līderiem" un aktīvi jāpiedalās ES.

Pesimistiskāko vīziju pārstāvēja deputāts A.Elksniņš (SC), sakot, ka mums ir jāizlūdzas līdzvērtīgi noteikumi zemniekiem un „mēs nepiedalāmies vitāli svarīgu lēmumu pieņemšanā, vien kā bāreņi mājam ar galvu". Optimistiskāku redzējumu pauda deputāte Z.Kalniņa-Lukaševica (ZRP), skaidrojot, ka ES jābūt tādai savienībai, kur „ne tikai spēcīgākajiem un pārtikušākajiem partneriem palīdzēt grūtībās esošajiem, bet arī mazākajiem un mazāk spēcīgu ekonomiku pārstāvošajiem uzdrošināties pieņemt lēmumus, kas nepieciešami ekonomikas stabilizēšanai un izaugsmei".

Deputātu J.Dombravu (VL-TB/LNNK) uztrauc, ka „krīzes pārvarēšanas aizsegā Eiropas Savienība sper platus soļus federalizācijas virzienā", jo ES amatpersonas un institūcijas sākot ietekmēt to, kādai jābūt „neatkarīgas Eiropas valsts konstitūcijai", ar to laikam domājot Ungārijas gadījumu vai arī vispārināti runājot par fiskālo disciplīnas normu iespējamu ierakstīšanu visu ES valstu konstitūcijās. Arī uz šo viedokli ārlietu ministrs atbildēja ar skaidrojumu par patlaban apspriesto priekšlikumu būtību - nevis federālas Eiropas projektu, bet gan noteikumu izveidošanu, lai panāktu, ka visas dalībvalstis ievērotu to, kam tās ir piekritušas. Ārlietu ministrs E.Rinkēvičs arī uzsvēra, ka „atrašanās Eiropas integrācijas kodolā nenozīmē suverenitātes ierobežošanu, pakļaušanos kādas citas valsts redzējumam" bet gan „skaidra mūsu vēlme kopā ar saviem sabiedrotajiem būt aktīviem Eiropas Savienības nākotnes likteņa lēmējiem".

Viņam piekrita un līdz ar to no pārējiem opozīcijas deputātiem atšķirās B.Cilēvičs (SC), kas bija viens no saturīgākajiem pienesumiem debatēs. Pēc Cilēviča teiktā, Latvijai ir jābūt ES kodolā, bet mums ir skaidri jānoformulē gan Latvijas lēmumu pieņēmējiem, gan sabiedrībai, kāpēc mēs tur vēlamies būt, un kā mēs dziļākā ES integrācijā varam saglabāt savas valsts suverenitāti.

Kopumā jāsaka, ka ļoti spilgti sevi debatēs parādīja tieši ārlietu ministrs, jo viņa uzstāšanās acīm redzami demonstrēja, ka ministrs tiešām deg par savu darbu un Latvijas dalību ES, turklāt deg nevis kā skolas puika, kas sēž klasē laimīgs par to, ka tur iekļuvis, un tikai klana galvu kopā ar citiem, bet gan ir gatavs arī nākt ar iniciatīvu mainīt lietu kārtību, piemēram, rosināt atslepenot fiskālās disciplīnas līguma projektu, lai par tā detaļām varētu diskutēt plašāka sabiedrība.

Autore ir Sabiedriskās politikas centra "PROVIDUS" Eiropas politikas pētniece