IR

Cik bezsaimnieku suņi klejo Rīgas ielās, cik no tiem spējīgi uzrukt cilvēkam un kāpēc daudzu klaiņojošu suņu augumi liecina par līdzdalību nelegālās suņu cīņās vai prātam grūti aptverami nežēlību? Vai un kā iespējams pie atbildības saukt šo klaiņotāju bezatbildīgos saimniekus? Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes „Ulubele" valdes locekle Ilze Džonsone ir pārliecināta, ka „zāles" pret bezatbildību un cietsirdību valdībai piedāvātas jau sen, taču dzirdīgas ausis dzīvnieku aizstāvju piedāvātās likumu izmaiņas vēl nav atradušas.

Kāda bija tava pirmā reakcija, kad izdzirdēji traģisko stāstu par Šampētera ielā notikušo suņu uzbrukumu sirmgalvei?

Prātam neaptverami, ka kaut kas tāds, var notikt Rīgā. Bija dzirdēts, ka šādi gadījumi notiek kādā tālā Krievijas pilsētā, taču šķita - Rīga nav tā pilsēta, kurā var sastapties ar agresīvi klaiņojošiem suņu bariem, kas var līdz nāvei nokost cilvēku. Bet tad, apdomājot notikušo, jāsaka - lai gan mums nav bari klaiņojošu un agresīvu suņu, ir ļoti daudz agresīvu saimnieku suņu, kas nav nedz pieskatīti, nedz trenēti. Tie tad arī visdrīzāk ir vainojami notikušajā, jo uzbrukums notika rūpnīcas teritorijā, nomaļā stūrī. Domāju, ka tie ir nepieskatīti sargsuņi, kas to pastrādājuši.

Un tomēr pilsētas ielās ir ne mazums klaiņojušu suņu. Kādas ir galvenās problēmas, kas izriet no šīs situācijas?

Pati galvenā problēma ir tā, ka mūsu cilvēki ir labvēlīgi pret suņiem. Tāpēc daudzi vieglprātīgi nolemj - gribu suni. Bieži tas aprobežojas tikai ar gribēšanu un suņa paņemšanu, taču jau pēc brīža cilvēks saprot, ka nevar suni uzturēt - nav laika un trūkst pacietības, ka vienkārši netiek ar suni galā. Tāpēc cilvēks suni pamet mežā vai uz ielas. Tā ir pamata problēma, kāpēc Rīgā ir tik daudz klaiņojošu suņu. Patlaban jebkurš var izstumt suni uz ielas, un viņam par to nekas nebūs. Tas ir pamata cēlonis. Piemēram, cilvēks, pārceļoties no pilsētas uz vasarnīcu, paņem suni, bet tad, kad vasara beigusies, suni vienkārši pamet. Nākamajā pavasarī viņš atkal paņem suni, un nākamajā rudenī atkal izmet. Tā pie mums veidojas klaiņojošu suņu bari.

Pagaidām gan pie mums pilsētā neveidojas jau paaudzēs savvaļā dzimušas suņu kolonijas. Šādas lietas ir novērotas Latvijas laukos, kur arī cilvēki ne vienmēr visai labi pieskata savus rējējus. Tad klaiņojošie suņi sagrupējas, dzīvo mežos un vairojas. Tur var atrast tādus klaidoņus - pa pusei suņus, pa pusei vilkus. Pilsētā turpretim visi ir saimnieku pamesti.

Rumānijā tieši galvaspilsētā vairojās milzīgas savvaļas suņu kolonijas, kuras iznīdēt tika nolemts tikai tad, kad suņi bija līdz nāvei saplosījuši kādu sievieti. Kā tev šķiet, par ko liecina tas, ka Rīgā šādas pa pusei suņu, pa pusei vilku kolonijas vēl neveidojas? Suņi taču arī savvaļā vairojas.

Viņi vairojas, ja tā var teikt, līdz kucēna līmenim. Rīdzinieki ir acīgi un ziņo patversmes dispečeru dienestam par savvaļas kucēniem, un tad tos parasti arī izķer. Visbiežāk izķer vai nu pavisam maziņus kucēnus vai tādus, kas sasnieguši pusaudžu vecumu. Visgrūtāk ir noķert suņu mammu, jo viņas ir izmanīgas - aizbēg no ķērājiem un atkal apbērnojas. Tāpat jāņem vērā, ka pie mums laika apstākļi nav tik piemēroti klejojošu suņu koloniju izveidei kā dienvidos, kur visu laiku ir silts un cilvēkiem ir cita attieksme pret dzīvniekiem - tur tiek uztverts, ka tas ir normāli, ja suns klaiņo pa ielām. Turpretī mana pārliecība ir, ka suns ir mājas mīlulis un viņam nav jābūt vienam pašam uz ielas, turklāt bez saimnieka.

Savulaik tika spriests, ka viens no veidiem, kā samazināt klaiņojošo suņu populāciju, ir ieviest obligāto dzīvnieku čipēšanu jeb elektronisko reģistrāciju. Tā bija viena no tevis aizstāvētajām idejām. Kas ar to noticis tagad?

Problēmas būtība ir Ministru kabineta noteikumos, kuriem suņu čipēšanu vajadzēja noteikt par obligātu un bija jānosaka saprātīgs laika termiņš, kad suņu īpašniekiem tas ir jāizdara. Turklāt bija domāts, ka tas būs bezmaksas pasākums. Tad būtu bijis jāizdomā ātrākais un efektīvākais modelis, kā panākt, lai cilvēki ir ieinteresēti to darīt. Tāpēc mēs - dzīvnieku aizstāvji - kopā ar Pārtikas un veterināro dienestu un pašvaldībām bijām izstrādājuši ļoti labu sistēmu. Tā pat ieguva Ministru kabineta noteikumu formu un sistēmai bija jāstājas spēkā jūlijā.

Īsumā ideja bija šāda - visiem suņu īpašniekiem gada laikā ir jāčipē suņi, šo projektu līdzfinansē no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Mēs pat izrēķinājām projekta ekonomisko labumu. Proti, jāsaprot, ka izšķiršanās bija starp modeli, kurā valsts pasaka, ka čipēšana ir obligāta un bezmaksas, vai arī suņu skaitīšana jāatstāj pašplūsmā, bet pēc tam investē dārgā kontroles mehānismā. Kāpēc domāju, ka kontroles mehānisms ir dārgs - jāņem vērā privātīpašuma faktors. Proti, personas privātīpašumā nevar ieiet vai nu bez prokurora sankcijas vai bez policijas ziņas un censties pārbaudīt, vai suns ir reģistrēts, vai ir potēts un nomaksāta suņa uzturēšanas nodeva. Šāds pārbaudes process ir ļoti ilgstošs un dārgs. Tāpēc mums izdevās pat Zemkopības ministrijā pierādīt - ja gada laikā valsts sāktu obligāto bezmaksas čipēšanu, ieguldījums atpelnītos divos, trijos gados. Mēs aprēķinājām, ka suņa čipēšana valstij izmaksā ne vairāk kā astoņus latus. Tā ir mikroshēmas cena un minimāla veterinārārsta darba apmaksa. Par šo summu pretī valsts iegūst situāciju, ka vismaz 95% suņu Latvijā ir saskaitīti, ka var efektīvi pieprasīt suņa nodevas nomaksu un kontrolēt, vai suņi tiek potēti, piemēram, pret trakumsērgu.

Esmu pārliecināta, ka jēga nav lielos nodokļos, bet to neizbēgamībā. Ja par katru sunīti Rīgā tiktu maksāti pieci lati gadā, rēķinot suņa vidējo dzīves ilgumu - aptuveni 10 gadi -, valsts pret saviem astoņiem latiem suņa dzīves laikā no saimnieka saņem 50 latus. Tas ir acīm redzams labums. Tagad ir tā, ka pie mums šo pašvaldības nodevu maksā tikai visapzinīgākie - visbiežāk pensionāri, kas no jau tā mazās pensijas kārtīgi samaksā par dzīvokli, par ūdeni, par sunīti. Pārējie šo normu ignorē. Reģistrā datu par Rīgā dzīvojošiem suņiem nav un pašvaldība nevar izsekot, kurš nav nomaksājis nodevu, kurš ir. Pēc speciālistu domām, Rīgā ir vismaz 60 000 suņi. Tagad ikgadējā nodeva ir seši lati. Ņemot vērā dažādās atlaides dažām iedzīvotāju grupām, Rīgai vajadzētu iekasēt aptuveni 300 tūkstošus latu. Tagad pilsēta iekasē mazāk par 20 tūkstošiem. Liekas, komentāri nav nepieciešami un šie pāris skaitļi labi pierāda, kāpēc nepieciešama bezmaksas saskaitīšana.

Jāatceras, ka līdztekus nodevas iekasēšanai, valstij ir arī vēl citi ieguvumi no bezmaksas saskaitīšanas. Piemēram, patlaban pašvaldībai ir jānodrošina sabiedriskā kārtība, kas cita starpā nozīmē arī to, ka pa ielām neskraida bezsaimnieku suņi, ka uz ielām nav mirušu dzīvnieku. Lai to veiktu, pašvaldība slēdz līgumus ar suņu ķērājiem, patversmēm un citiem. Bezatbildīgu saimnieku izmests suns pilsētai tagad izmaksā ap 60 - 80 latu. Tas ir nesamērīgi daudz situācijā, kurā nevar noteikt vainīgo, kurš suni izmetis. Pilsēta samaksā, bet bezatbildīgais saimnieks, kas suni izmetis, var vispār neuztraukties un ņemt nākamo suni, to atkal izmest un par to atkal maksās no pašvaldības budžeta.

Ja suns būtu reģistrēts ar čipa palīdzību, visus izdevumus varētu piedzīt no saimnieka?

Tāds arī bija mūsu uzstādījums, ko diemžēl neizdevās līdz galam aizstāvēt valdībā. Ministru kabinets mainīja noteikumus, nosakot, ka ir vienots valsts suņu reģistrs, kā to ierosinājām, un ka šo reģistru uztur Zemkopības ministrija. Viņiem šo reģistru būtu viegli uzturēt - esošā sistēmā tikai tehniski jāpievieno dati par suņiem un varbūt nākotnē arī par kaķiem - ministrija jau pārrauga citu mājdzīvnieku reģistru. Taču šādam reģistram nebūtu jēgas, ja tajā nav visaptveroši dati. Jaunā sistēma, kuru piedāvāja Ministru kabinets, ir bezjēdzīga, jo nosaka, ka suņi obligāti ir jāčipē piecu gadu laikā. Tātad faktiski - nekad nav jāreģistrē, jo piecu gadu laikā tāds bezatbildīgs īpašnieks var pagūt nomainīt nezin cik suņu. Turklāt jaunā kārtība nosaka, ka suņa īpašniekam par čipēšanu ir jāmaksā. Patlaban pēc tirgus cenām tas ir ap 20 - 25 lati par suni. Arī datu ievadīšana informācijas bāzē nav lietotājam draudzīgs process. To, ka sistēma nedarbojas, parāda arī reģistrēto suņu skaits - no pērnā gada jūlija līdz decembra beigām reģistrēti 60 suņi. Šādu reģistru, kurā ir tikai 60 suņu, nevar pilnvērtīgi izmantot nedz valsts, nedz pašvaldība, nedz arī policija vai veterinārais dienests.

Vai Šampētera ielas gadījuma izmeklēšanā arī šāds reģistrs varētu palīdzēt?

Protams, ja valstī būtu vienots reģistrs ar maksimāli daudzu suņu datiem, šādā situācijā policijai būtu tikai jāieskatās reģistrā, kur uzrādītos visi rajonā reģistrētie suņi, to īpašnieku adreses. Tad policija var veikt ārkārtas reidu un ātri noskaidrot, kuri suņi notikušajā ir vainojami. Bet ko policija dara šodien - blakus esošajās privātajās teritorijās viņus neielaiž, jo pie mums taču privātīpašums ir svēta lieta, tāpēc policijas patruļa dežurē šķērsielā un gaida, kad garām paskries suns. Tas ir līdz cinismam komiski un nožēlojami. Gatavojoties sarunai, sazinājos ar netālu esošo dzīvnieku patversmi Candera ielā un interesējos, vai viņi ir saņēmuši sūdzības par šā rajona klejojošiem agresīviem bezsaimnieka suņiem. Šādu sūdzību viņiem nav.

Taču ir ziņojumi par nikniem un nebarotiem saimnieku suņiem, kas apsargā uzņēmumu teritorijas. Zinu, ka ir sākts kriminālprocess par notikušo, tāpēc kolēģēm Candera ielas patversmē prasīju, vai policija ir bijusi pie viņām un vai viņas ir to stāstījušas likumsargiem, taču izrādās - policija pie viņiem nav bijusi un nekādi jautājumi nav uzdoti. Vai tas ir nopietni?

Tu jau tik daudzus gadus nodarbojies ar dzīvnieku tiesību problēmām, esi piedalījusies dažādās likumdošanas darba grupās un konsultatīvajās diskusijās. Kāds ir tavs iespaids, kāpēc klaiņojošo suņu problēma faktiski netiek risināta, kāpēc netika uzklausīti priekšlikumi par suņu čipošanu?

Ja runājam par čipošanu, vispirms jāpaskatās kā, kam un kāpēc notiek Eiropas Savienības fondu līdzekļu sadale. Ja kāds "no augšas" personiski nav ieinteresēts, lai programmu īstenotu, vai kāds negūst personisku labumu, tad nekādu pretimnākšanu vai ieinteresētību var negaidīt. Nemaz negribas uzskaitīt, kādas tik mums visādas vairāk vai mazāk dīvainas ES finansētas programmas bijušas. Ja nemaldos, tad IT lietu projektiem Latvija ir saņēmusi aptuveni 100 miljonus Eiropas naudas. Par šo summu var ne tikai suņus saskaitīt, bet krustu šķērsu visu Latviju - bērnus, pensionārus, strādājošos, bezdarbniekus, īpašumus utt. Vajag tikai kopēju valstisku vēlēšanos. Mums ir daudz ministriju, kuras it kā atbild par ES fondu sadali. Rezultātā katra ministrija cīnās par sevi un savstarpēji nesadarbojas.

Par suņu skaitīšanu, proti, dzīvnieku aizsardzību atbildīgā ir Zemkopības ministrija, kurai šī tēma ir ļoti, ļoti tālu no prioritārajiem darbiem. Paradoksāli - mums taču gandrīz katram ģimenē vai radu ģimenēs ir kāds suns, visi zinām, ka klaiņojošie suņi rada problēmas, taču nekā. Citas lietas ir svarīgākas. Tālāk - Vides un reģionālās attīstības ministrija ir atbildīga par pašvaldībām, kuras savukārt saka - ja nav valsts pretimnākšanas un suņu čipēšana netiek „uzsaukta", tad var to traktēt arī tā, ka klaiņojošie suņi nav pašvaldību problēma. Bezsaimnieka suns, no juridiskā viedokļa raugoties, faktiski ir bezsaimnieka manta un tad nu lai valsts pati arī izdala līdzekļus dzīvnieku ķeršanai, kas maksā vidēji 60 - 80 latu par suni. Summa veidojas šādi - tiek izsaukts suņu ķērāju dienests, kurš dzīvnieku noķer, izmantojot vai nu cilpu vai iemidzinošās zāles, tālāk suni nogādā patversmē, kur to saskaņā ar likumu jāuztur 14 dienas. Patversmē ievietots dzīvnieks ir jābaro, jāvakcinē, ja viņu nepaņem jauns saimnieks, vēl jāmaksā par suņa eitanāziju. Tā veidojas minētā summa. Rīgas domei ir paveicies, jo pilsētas patversmi apkalpo "Ulubele". Tāpēc domei atkrīt maksas par eitanāziju.

Patversme „Ulubele", pateicoties ziedojumiem, dzīvnieku uzturam, līdz tas atroda jaunu saimnieku, jo uzskatām, ka suns vai kaķis nav jāsoda saimnieka vietā. Taču patiesībā veidojas absurda situācija - dzīvnieku aizstāvji un ziedotāji faktiski finansē bezatbildīga indivīda suni un šim bezatbildīgajam saimniekam par to vispār nekas nedraud. Tāpēc, ja valsts turpinās tikai novērst sekas, nevis izveidos efektīvu sistēmu, drīz varēsim runāt par pavisam cinisku variantu - atcelsim normu par 14 dienu turēšanu patversmē, neākstīsimies ar dzīvnieku vakcināciju, atcelsim arī normu, ka pilsētā nevar šaut, tā vietā nolīgsim medniekus vai armiju, lai iet un izšauj visus bezsaimnieka suņus. Var jau iet šo viduslaiku ceļu. Tādā gadījumā valsts būs godīgi pateikusi - ir pieņemami, ka visi bezatbildīgie un cietsirdīgie suņu īpašnieki paliks nesodīti, un vienīgais, kas viņiem ir jādara brīdī, kad suns apnicis, tas jāizstumj ārpus sava privātīpašuma robežām. Tādā gadījumā visi tie, kuri rūpējas par dzīvnieku aizsardzību, varēs raudāt, bet tie, kam nepatīk suņi, teiks - lai šauj nost un miers pilsētā.

Vai tagad spēkā esošā likumdošana nedod nekādas iespējas efektīvi vērsties pret bezatbildīgu vai cietsirdīgu suņa īpašnieku?

Patlaban to var darīt vienīgi kriminālprocesuālā kārtībā, vienīgi balstoties uz kaimiņu liecībām. Faktiski tā vietā, lai policija vienkārši ar čipa palīdzību noteiktu suņa identitāti, sākas bezgalīgi tiesas procesi, kas ne ar ko nebeidzas. Piemēram, viens kaimiņš sūdzas par otra agresīvo suni. Visi zina, kuram suns pieder, taču pierādīt to nevar, jo bezatbildīgais saimnieks vienmēr var ar laba advokāta un radošas iztēles palīdzību pierādīt, ka viņa suns nemaz nav viņa suns. Esot tikai tāds garām skrejošs krancis, un tiesa nevar pierādīt pretējo. Tagad saimnieku sodīt var tikai tad, ja policists viņu pieķēris ar agresīvo suni pavadā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esam par obligāto čipēšanu - jāsaprot - citādāk suni ar saimnieku sasaistīt nevar. Tāpat nav jēgas tērēt milzīgus līdzekļus, lai novērstu sekas. Ja jau ar e-taloniem var skaitīt skolēnus, cikos viņi nāk uz skolu un cik stundas nobasto, kāpēc nevaram sunim ielikt čipu.

Skeptiķi teiks, ka neviens bezatbildīgais savu suni nereģistrēs, taču tā nav. Parasti, ja cilvēks paņem suni, viņš to parāda veterinārārstam, sapotē, tad līdz ar potēm sunim tiek ielikts čips un suns, tāpat kā viņa saimnieks, ir reģistrēti. Parasti jau cilvēki neņem suni ar domu, ka drīz to izmetīs ārā. Tad nebūtu tā, kā ir tagad, kad visas dzīvnieku patversmes Latvijā ir pārpildītas ar bezatbildīgo saimnieku izmestajiem dzīvniekiem.

Patversmes patiesībā ir kļuvušas par dzīvnieku izgāztuvēm.

No prakses zinu, ka nereti nākas atteikt normāliem cilvēkiem, kuri suni patversmē vēlas ievietot objektīvu iemeslu dēļ. Piemēram, piedzimis bērniņš un viņam ir alerģija vai cilvēks ir nomiris un radinieki nevar uzņemties atbildību par suni, vai vēl kāds apprecējies ar cilvēku, kuram ir alerģija. Mums gribētos palīdzēt, taču nākas atteikt, jo patversme ir pilna ar izmestajiem klaidonīšiem.

Ja jau cilvēki tik nežēlīgi spējīgi pamest dzīvnieku ceļmalā, vai nebūs tā, ka brīdī, kad viņi no suņa gribēs atbrīvoties, šo čipu vienkārši izgriezīs ārā?

Normālam sunim čipu nevar tā vienkārši ņemt un izoperēt. Mikroshēma nav lielāka par pusi no rīsu graudiņa, to iešauj zem ādas ar resnu adatu, un jau pēc pāris mēnešiem tā augošam sunim ir pat ļoti grūti sataustāma. Veterinārārstu starpā ir vienošanās, kurā plecā čipu iešauj, un tad, policists vai veterinārārsts, novelkot ar skaneri pār suņa plecu, var nolasīt visu informāciju. Kārtīgam dzīvnieka saimniekam nemaz nav nepieciešams censties nolasīt informāciju, kas ir čipā. Tāpat šo čipu nevajag sunim, taču to vajag valstij - pašvaldībām, policijai. Piemēram, ja jums suns tiešām pazudis, to atrodot, varēs nolasīt, kurš ir īpašnieks, un saimnieks atgūs savu mīluli. Ja sunītis pazudis un to uz ielas notriekusi automašīna, arī tad pašvaldības policija var atsūtīt rēķinu par suņa utilizēšanu. Ja suns nonāk patversmē - tieši tas pats. Zinu, ka skeptiķi iebilda - neviens savu suni nevedīs reģistrēt. Tomēr tā nav. Reizi gadā suns ir jāvakcinē pret trakumsērgu. Tad arī līdz ar poti var veikt reģistrāciju. Laukos tas būtu vēl vienkāršāk - kad veterinārārsts brauc apskatīt mājlopus, viņš vienkārši paņem līdzi mikročipu un suni reģistrē. Turklāt, rakstot ES projektu, paredzējām, ka arī veterinārārsts saņem samaksu par darbu, tādejādi ārsts ir ieinteresēts reģistrēt visus rajona suņus.

Mēdz teikt, ka bieži galvenais iemesls, kāpēc rodas problēmas ar saimnieku suņiem, ir dzīvnieku nepaklausība. Proti, suns, lai arī vakcinēts, nekad nav skolots un atbilstoši apmācīts. Vai tu šādam apgalvojumam piekristu?

Latvijas suņu saimnieki izceļas ar to, ka viņiem ir ļoti neaudzināti suņi. Es bieži braucu uz Minheni - tur ir ļoti daudz suņu, taču tie mierīgi pat bez pavadas iet līdzās saimniekam, pavada saimnieku uz veikalu un restorānu. Pie mums to grūti iedomāties. Domāju, ka čipēšana varētu sakārtot arī šo lietu. Proti, ja tiem saimniekiem, kuri suņus apmācījuši, būtu jāmaksā mazāka nodeva, daudzi tomēr apmeklētu suņu skolas. Vispār čipēšana ļautu diferencēt suņu nodevu. Piemēram, maznodrošinātajiem tā ir zemāka, tāpat mazāk jāmaksā, ja suns ir sterilizēts un/vai skolots. Savukārt, ja daudzdzīvokļu mājā vaislai tiek turēti, piemēram, trīs milzīgi kaukāzieši, nodeva ir lielāka. Līdz ar vienoto reģistru varētu konstatēt, kuri saimnieki ir likumpaklausīgi un kuriem ir jāmaksā mazāka nodeva, bet kuriem lielāka.

Runājot par klaiņojošiem dzīvniekiem, jāpiemin arī kaķus. Kāda ir situācija ar šiem savvaļā palaistajiem mājas mīluļiem?

Mūsuprāt, kaķus vispirms vajadzētu reģistrēt pēc brīvprātības principa, jo tie rada mazāku sabiedrisko bīstamību. Vispirms ir jāiedarbina „suņu projekts", tad var to pašu attiecināt arī uz kaķiem. Patiesībā ar kaķiem dažos mikrorajonos ir traki. To ir vairāk nekā baložu un zvirbuļu kopā. Tāpēc kaķiem svarīgāka par reģistrāciju būtu sterilizācijas programma, lai kaķu kolonijas nevairojas. Rīgas dome saka, ka apjomīgai kaķu sterilizācijai nav naudas. Taču, ja būtu vienotais reģistrs suņiem, ja iekasētu naudu par visiem pārkāpumiem un visiem būtu jāsamaksā nodevas, tad no tās naudas pašvaldībām būtu iespēja dotēt kaķus, veicot daudz vairāt kaķu sterilizāciju.

Vai arī klaiņojošos kaķus, līdzīgi kā suņus uzņemat patversmē?

Nē, kaķus no ielas pilsētas patversmē neuzņemam. Ja kaķis ir sterilizēts, viņš var atrasties dzīvojamo māju tuvumā, tikai nevajag viņam liegt vietiņu, kur paslēpties. Kaķus patversmē pieņemam tikai tad, ja ir ārkārtas gadījums. Piemēram, ja cilvēks pārceļas uz sociālo māju, kurā kaķi nevar turēt, vai arī ja cilvēks nomirst, vai ja īrnieks ir aizbraucis prom, bet saimnieks dzīvoklī atradis kaķi. Patversmē pieņem tos, kuri ir tā saucamie mājas kaķi. Patlaban patversmē ir 40 vietas suņiem un 10 vietas kaķiem. 14 dienu uzturēšanos apmaksā Rīgas dome, pārējo laiku - no ziedojumiem. Tātad mēnesī mūsu kapacitāte ir 80 suņi un 20 kaķi. Taču praksē nekad patversmē nav mazāk par 140 suņiem un 60 kaķiem. Kā līdz šim, turpināties vairs nevar, dzīvnieku nesodīta pamešana tādā daudzumā un tempā kā patlaban, ir ceļš uz nekurieni un, bez jokiem, drīz varēsim saukt armiju palīgā.

Vai reģistrācija ir vienīgā metode? Izskanējis, ka varbūt cilvēki ir jāizglīto par to, ko nozīmē uzņemties atbildību par suni vai kaķi. Vai, tavuprāt, šādas kampaņas būtu lietderīgas?

Ir jāizglīto, ko likumpaklausīgs suņa saimnieks iegūst, suni reģistrējot, skaidrot, kāpēc ir vērts suni skolot, potēt un kopumā rūpēties par mājdzīvnieku. Cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka tādā gadījumā ikgadējā nodeva būs mazāka. Taču, ja runājam par skaidrošanu, ka pret suņiem un kaķiem jāizturas atbildīgi, esmu skeptiska. Par šīm tēmām audzināt var bērnudārzā un skolā, bet uz tiem, kuri dzīvniekus ņem uz vienu vasaru, izglītošanai laiku un līdzekļus nav vērts tērēt. Tas ir bezjēdzīgi un bezcerīgi! Viņus drīzāk vienreiz jābrīdina, bet pēc tam jāsoda. Ir skaidri jāpasaka un galvenais - jāpanāk, ka sods par atkārtotu pārkāpumu ir neizbēgams!