IR

Mans kritiskais vērtējums par LTV1 profesionalitāti un ētiskumu barikāžu piemiņas dienā rakstā „Paldies LTV1" un LTV Ziņu dienesta vadītāja Dzintra Kolāta atbilde „Veseli ēduši!" ir raisījusi plašu diskusiju šajā sarunu vietnē, tādēļ uzskatu par nepieciešamu bilst kādus vārdus pēcvārda vietā.

Mana teju divdesmit gadu pieredze žurnālistikā rāda, ka jebkurš rakstīts teksts sāk savu, no autora neatkarīgu dzīvi uzreiz pēc tā publicēšanas un jebkuram lasītājam ir tiesības to saprast tā, kā viņš vēlas. Autoram par to nav ko apvainoties, vien var censties nākamajā reizē izteikties precīzāk, lai mazinātu interpretācijas un pārpratumu iespējas. Tādēļ labdabīgi uztveru jebkurus komentārus par maniem rakstiem un cenšos ieklausīties visdažādākajos viedokļos.

Ja šoreiz esmu radījusi iespaidu, ka mani vada kāda cita interese nekā Latvijas žurnālistikas profesionalitāte un ētiskums, tad varu vainot vien sevi. Tieši tāpēc šajā pēcvārdā vēlos precizēt, ka mana raksta mērķis bija tikai un vienīgi profesionāla rakstura. Par žurnālistikas jautājumiem esmu rakstījusi jau iepriekš ne tikai "Ir.lv", bet arī "politika.lv" un "mansmedijs.lv". Manas kritikas objekts ir bijis ne tikai Latvijas televīzija, bet arī privātie TV kanāli un citi plašsaziņas līdzekļi.

Tā kā žurnālistikā esmu ne vienu vien sāls pudu pieveikusi un joprojām piederu pie šīs jomas patriotiem, man neizbēgami rūp Latvijas žurnālistikas kvalitāte. Stāvot un krītot par žurnālistu tiesībām uz rīcības brīvību sabiedrības interešu pārstāvēšanā, ļoti labi apzinos arī žurnālistu pienākumus savu darbu veikt atbildīgi un godprātīgi. Un tikai par to arī šis stāsts.

Daļa no kopuma

Žurnālista darbs lielā mērā ir tāds pats kā jebkurš cits darbs mūsu sabiedrībā, jo ikviens darbs ir cienījams un nepieciešams sabiedrības un valsts pastāvēšanai un attīstībai. Mēs prasām atbildīgu darbu no mediķiem un esam stipri sašutuši par viņu pieļautajām kļūdām vai paviršību. Mēs prasām kvalitatīvu darbu no skolotājiem un bērnudārza audzinātājiem. Mēs sagaidām labi padarītu darbu no kurpnieka, lai mūsu papēži nav noberzti un pirksti apavos saspiesti.

Mēs paļaujamies un lidmašīnu pilotu un kuģu kapteiņu godprātīgu attieksmi pret savu darbu brīdī, kad esam uzticējuši viņiem savu dzīvību. Un galu galā arī atkritumu apsaimniekošanas jomas darbiniekiem savs darbs ir jādara kārtīgi, lai mēs paši savos mēslos nenoslīktu. Nemaz nerunājot par ļoti augstajām prasībām, ko izvirzām politiķiem un ierēdņiem.

Visas profesijas darbojas saskaņā ar saviem rakstītiem un nerakstītiem likumiem, ētikas kodeksiem un profesionālajiem kritērijiem. Tajā skaitā arī žurnālisti. Kad man nācies ar skolas bērniem runāt par to, ko nozīmē būt žurnālistam un kādas iemaņas nepieciešamas tādam darbam, tad es saku, ka žurnālistam nepietiek tikai ar pildspalvu un bloknotu, diktofonu vai mikrofonu.

Žurnālistam, lai darītu savu ikdienas darbu, ir jāzina virkne likumu, kas tieši skar viņa profesionālo darbību, nosakot tiesības un pienākumus. Tāpat jāliek aiz auss arī profesionālās ētikas lietas. Taču ar likumu un noteikumu zināšanu vien nepietiek, jāprot tie arī pielietot dzīvē. Un te nu jāmāk vadīties ne tikai pēc likumu un kodeksu burta, bet arī pēc to gara. Līdzās prāta gudrībai jāvadās arī pēc sirds gudrības.

Sajust robežas

Likumos un kodeksos ir skaidri aprakstīts, ka žurnālistiem ir īpaši jāievēro, piemēram, garīgi slimu cilvēku, bērnu, kā arī noziegumu un vardarbības upuru tiesības. Tas arī vairāk vai mazāk tiek darīts. Taču nevienā likumā nav rakstīts, kā, piemēram, uzvesties negadījuma vietā vai saziņā ar bojā gājuša cilvēka tuviniekiem. Tad nu žurnālistam ir jāvadās pēc savas intuīcijas, cenšoties samērot sabiedrības tiesības uz informāciju ar individuāla cilvēka sāpēm un ciešanām.

Nupat Latvijā, piemēram, bija gadījums, kad pēc žurnālistu viesošanās pie Krāslavas bēdīgi slavenajā autoavārijā bojāgājušo jauniešu tuviniekiem kāda jaunieša vecākiem bija nepieciešama psihiatriskā palīdzība. Tas ir gadījums, kad žurnālists acīm redzami nav spējis tikt galā ar savu darbu, jo viņa darba mērķis nevar būt ciešanu un sāpju vairošana sabiedrībā. Sabiedrība no šādas rīcības pilnīgi neko nav ieguvusi, pat ja žurnālists nav pārkāpis nevienu likumu vai kodeksu.

Žurnālisti nedzīvo un nedara savu darbu atrauti no sabiedrības, kaut kur uz citas planētas. Mēs esam daļa no šīs pašas sabiedrības, kuras ētisko un morālo uzskatu vidi mēs lielā mērā veidojam. Un paši pļaujam to, ko sējam.

Nekur, protams, nav rakstīts, ka holokausta piemiņas dienā nevar rādīt TV vai publicēt laikrakstos nacistu rīcībai simpatizējošus raidījumus vai rakstus. Taču mēs to nedarām visiem zināmu un loģisku apsvērumu dēļ.

Nekur nav rakstīts un ar likumu nav aizliegts bērēs pie atvērta kapa smieties vai jautri uzdziedāt, taču mēs to nedarām, jo vadāmies arī pēc nerakstītiem cilvēcības likumiem.

Tieši tāpat nekur nav rakstīts, ka būtu aizliegts barikāžu aizstāvju atceres dienā aicināt uz TV diskusiju cilvēku, kurš vadījis cīņu no barikāžu otras puses. Taču ētisku apsvērumu dēļ to ir labāk darīt jebkurā citā no gada 365 dienām, nevis atceres dienā, kuras nosaukums pats par sevi jau vēsta, ka tā ir lielā mērā sēru diena. Vai sabiedrības ieguvums, tieši šajā dienā uzklausot Alfrēdu Rubiku ir tā vērts, lai sāpinātu kaut vienu no bojāgājušo tuviniekiem? Vai kaitējums sabiedrībai būtu tik liels, ja A.Rubiks par dažādiem Eiropas parlamenta darba jautājumiem tiktu iztaujāts nedēļu pirms vai nedēļu pēc 20.janvāra? Tās ir lietas, kas nav priekšā uzrakstītas, bet ir tikai ar žurnālista paša prātu un sirdi izsveramas.

Zināšanu par maz

Arī otrs manā rakstā skartais jautājums par Krievijas vēstnieka iztaujāšanu lietā, kas skar mūsu valsts iekšējās lietas, neviens rakstīts likums vai kodekss, protams, nav pārkāpts. Tomēr, pēc manām domām, tas ir profesionalitātes un plašāku zināšanu trūkums. Neviens notikums nav izolēts vai atrauts no kopsakarībām, un tieši tas ir profesionāla žurnālista pienākums - spēt saskatīt lietas dažādus aspektus.

Aiz referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai būtībā slēpjas lērums politisku, vēsturisku, tiesisku aspektu. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā uzkrāta bagāža, kuru nevar nezināt profesionāls žurnālists. Valsts valodas jautājums ir valsts pamatu un neatkarības jautājums. Kādēļ bija vispār jācīnās par neatkarību, ja tagad pat divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas tik vienkārši atsakāmies no iespējas pašu spēkiem risināt savas valsts problēmas?

Turklāt tas būtībā aizskar arī tos tūkstošus Latvijas pilsoņu, kas šo referendumu ar saviem parakstiem rosinājuši. Lai kāds nebūtu referenduma jautājums, viņi savu problēmu ir gribējuši risināt Latvijas iekšienē un nav vērsušies ar parakstiem ne pie Krievijas amatpersonām, ne starptautiskām organizācijām. Viņi taču neprasa mainīt Krievijas konstitūciju, bet gan Latvijas, un tieši tas jau arī apliecina, ka tā ir tikai un vienīgi Latvijas pilsoņu un viņu valsts iekšējā lieta. Tad kāpēc Latvijas žurnālistiem referenduma rosinātāju vietā būtu jāvēršas pie Krievijas amatpersonām?

Sabiedrība žurnālistiem ir uzticējusi lielas pilnvaras, un tām līdzi nāk tikpat liela atbildība. Tas ir uz mūsu pašu žurnālistu sirdsapziņas jautājums, kā mēs šo uzticēto varu īstenojam. Ja savu profesionālo pienākumu dēļ esam gana naski prasīt atbildību no citiem sabiedrības locekļiem, tad arī mums pašiem ir palaikam jāieskatās spogulī.

P.S. Apzīmējums neatkarīgā žurnāliste, kas redzams pie mana vārda www.ir.lv nozīmē to, ka patlaban neesmu štata darbiniece nevienā plašsaziņas līdzeklī. Žurnālistikā dažādos medijos un amatos esmu strādājusi kopš 1993.gada.

Autore ir neatkarīga žurnāliste