Vita Jaukā meitene Dana – brīnišķīgāku tiltu starp divām kultūrām grūti iedomāties. Kaut tādu cilvēku būtu vairāk kā vienā tā otrā pusē.
Man gribas piebilst, ka vismaz daļa vecās paaudzes latviešu klusē, jo garo padomju laikā iemācījušies turēt muti. Mana nu jau aizsaulē aizgājusī vecmāmiņa bija viena no tām – mēs tā arī īsti neuzzinājām, par ko viņa tika vajāta vēl vairāk kā 20 gadus pēc kara. Viņa bija iemācījusies klusēt un ne jau tāpēc, ka bija samierinājusies ar likteni, bet gan panisku un mūža garumā līdzi nēsātu baiļu dēļ. Viņa ar rūgtumu mēdza teikt, ka visu mūžu bijusi bezdarbniece, jo politikas dēļ pēc kara neuzdrīkstējās likt pēdējos eksāmenus LU, lai saņemtu augstākās izglītības diplomu un bijusi visu mūžu spiesta strādāt negribētā profesijā.
Kas attiecas uz mūsu valodu – kritisko situāciju nedrīkst novērtēt par zemu. Pēc nu jau drīz 10 gadu darba vienā un tajā pašā darba vietā, mani kolēģi jau diezgan precīzi apguvuši, no kuras zemes es nāku. Bet man bija japieliek pūles, lai izskaidrotu, ka Baltijas valstīm ir katrai sava valoda un tā nav krievu valoda. Nezinu ar ko ir nodarbojies visus šos gadus t.s. Latvijas Institūts, bet Latvijas kaimiņvalstīs pāri jūrai ir ļoti ierobežotas zināšanas par mums, ja vispār ir.
Mani bērni neprot krievu valodu – un man pret to ir divējāda attieksme. No vienas puses ir žēl, ka viņiem liegta tieša piekļuve fantastiskajai krievu kultūrai oriģinālvalodā – humoram, literatūrai, filmām. Bet nekas jau nav zaudēts, viņiem ir interese par krievu valodu un viņi var to iemācīties – ja viņi to gribēs. Bet no otras puses ir tik labi, ka viņiem iet garām nepamanītas Latvijas krievvalodīgo ķengas, pret viņiem sabrūk ārzemnieku pārliecība, ka Latvijā visi runā krieviski un galu galā viņiem nav ne kripatiņas mazvērtības sajūtas varenās krievu tautas priekšā.
Nu jau pirms gadiem zviedru valsts TV raidīja t.s. izmeklējošās žurnālistikas raidījumu par krievu situāciju Latvijā – sak zviedru valsts pārāk ilgi bijusi akla pret kaimiņvalsts lielākās minoritātes – krievu politisko situāciju. Es toreiz reaģēju uz faktu, ka reportāžu Latvijā veidoja krievu reportieris, kurš intervēja cilvēkus Latvijā krievu valodā, ko es uzskatīju par būtisku zviedru tv redakcijas izpratnes trūkumu par situāciju Latvijā. Viņi pat mēģināja insinuēt, ka toreizējā ministre Laila Freivalds piekopj Latvijai protekcionistisku politiku Zviedrijā. Bet šķiet, ka zviedri ātri saprata, ka pieķērušies pārāk slidenam tematam, jo iztrūka tālākejošas raidījumu papildinošas reportāžas, kā tas mēdz būt ar šo programmu, bet attiecīgās programmas komentāru lapa bija pārpludināta ar ļoti kritiskiem un savstarpēji apvainojošiem komentāriem kā no latviešu tā krievu puses.
