IR

Latvija, protams, nav vienīgā valsts, kurā pastāv sabiedrības integrācijas problēma, un pēc nepilna mēneša gaidāmais referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu labi ilustrē šo problēmu.

Viņnedēļ tās "risināšanas" ieteikums nāca no visai negaidītas puses. Sergejs Lavrovs, Krievijas ārlietu ministrs, kuram "pēc ranga" neklātos komentēt notikumu, kas pilnīgi noteikti ir Latvijas iekšējā lieta, publiski darīja zināmu savu redzējumu, kā valodas lietām Latvijā un Igaunijā vajadzētu būt: "Nepieciešams, lai visiem būtu izvēles tiesības runāt tajā valodā, kurā ir ērtāk, kurā pierasts runāt, kurā gribi redzēt runājam savus bērnus, kurā gribi dot viņiem izglītību, profesiju." Turpat viņš paslavē "etniskos latviešus, kas lieliski runā krieviski, un tas nerada problēmas, gluži otrādi, palīdz dzīvē."

Vienkāršāk sakot, Lavrovs valodas jomā iesaka atgriezties padomju Latvijā, latviešiem brīvprātīgi - kā jau klājas neatkarīgā valstī - turpināt padomju varas sekmīgi praktizēto latviešu rusifikāciju. Ja Lavrova vīzija realizētos polietniskajā Krievijā, tur valsts ātri vien pārtaptu par Bābeles torņa jaunbūvi.

Patiesībā Lavrova prātojumi būtu vienkārši jālaiž gar ausīm, nebijis drusciņ svaigāku, arīdzan Krievijā "baigā šiškas", pārspriedumu par līdzīgu problēmu pašā Krievijā. Krievijas premjers un iespējamais nākamais prezidents Vladimirs Putins laikrakstā "Ņezavisimaja gazeta" publicējis pagaru rakstu, kuram dots zīmīgs virsraksts - "Krievija: nacionālais jautājums".

Uzreiz jāpasaka, ka Putina raksts neiezīmē, kāda būs daudznacionālas valsts politika nacionālo attiecību jomā. Tā vietā ir pareizas, taču vispārējas frāzes. Piemēram, "Mēs stiprināsim mūsu "vēsturisko valsti", ko esam saņēmuši no senčiem. Valsti - civilizāciju, kas ir spējīga organiski risināt dažādo etnosu un konfesiju integrēšanas uzdevumu". Daugava ietek Baltijas jūrā - ne tur ko pielikt, ne atņemt.

Latvijā nepastāv problēma, kas Krievijai nemitīgi vīd pie apvāršņa - valsts teritoriālās integritātes saglabāšana. Tās dēļ Krievija divas reizes karoja Čečenijā. Putinu biedē separātisms, un šādām bažām ir pamats. Putins runā par visām Krievijas tautām kopīgām vērtībām, taču tās nav skaidri definētas. Varbūt pareizi vien dara, ja atceramies aizvadīto gadumiju, kad daudzās Dagestānas skolās izpalika Jaungada svinēšana, jo tie esot "Šaitana svētki". Atšķirīgo vērtību sistēmu "šķēres" Krievijā drīzāk veras vaļā, nekā ciet.

Par ļoti nopietnu problēmu premjers atzinis gaužām krievisko "bardaku" darbaspēka migrācijas jomā. Te vietā būs plašāks citāts, jo Putins skāris arī mums aktuālu jautājumu loku. "Jā (..) elementāra prasība cilvēkiem, kas grib dzīvot un strādāt Krievijā, ir viņu gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu. Sākot ar nākamo gadu, migranta statusa iegūšanai vai pagarināšanai par obligātu jāpadara eksāmens krievu valodā, Krievijas vēsturē un krievu literatūrā, mūsu valsts un tiesību pamatos. Mūsu valstij, tāpat kā citām civilizētām valstīm, jāizstrādā un jāpiedāvā migrantiem attiecīgas izglītojošās programmas."

Jāpiebilst, ka šī iecere nav nekas principiāli jauns. Līdzīgus ieteikumus saturošs likumprojekts pērn nonāca Valsts domē, un ir jau piedzīvojis pirmo lasījumu. Vēl grūti spriest, kas no tā iznāks, taču mēs redzam iezīmētu Krievijas sabiedrības integrācijas vēlamo ceļu.

Nav īsti pareizi vilkt paralēli starp Krievijā, teiksim, no Vidusāzijas darba meklējumos iebraukušajiem migrantiem un mūsu nepilsoņiem, kas Latvijā ieceļojuši sen vai pat šeit piedzimuši un uzauguši. Tātad uzskatāmi par vietējiem. Taču problēma palikusi - Putina minētā "gatavība apgūt mūsu valodu un kultūru". Uz šā fona rosīšanās ap pilsonības "nulles variantu" vērtējama ne citādi, kā apzināta "kašķa meklēšana".