IR

Nolēmu uzrakstīt savas pārdomas ar virsrakstu „Veseli ēduši!"*. Piebildīšu - šīs ir manas pārdomas, kuras nav skaņotas, rediģētas, cenzētas, kā arī tās nevar uzskatīt par kādu oficiālu LTV viedokli.

Īsi par tematiem. 

1. Satversmes tiesa & Krievijas vēstnieks

Blakus apmēram 20 minūšu plašam informatīvi analītiskam materiālam par Satversmes tiesas lēmumu LTV "Panorāmas" piektdienas 20.janvāra programmā starp daudziem citiem tiešām tika noraidīts apmēram 40 sekunžu ieraksts ar Krievijas vēstnieku Vešņakova kungu.

Diplomāti parasti nelamājas un nedraud. Tomēr no zemtekstiem un intonācijas bieži var nolasīt ļoti daudz. Man šķiet, skaidra ir arī Krievijas vēlme, lai mūsu zemē lietas risinātos noteiktā gultnē. Tajā skaitā (un jo īpaši) - valodas lietās. Līdz ar to vēstnieka teiktais ļauj nojaust pirmo oficiālo reakciju un neoficiālos zemtekstus. Gan jau būs notikumi, kur svarīgs būs arī ASV, Francijas vai citu valstu diplomātu viedoklis. Jācer, ka tad nesaņemsim neatkarīgas žēlabas - kādēļ Krievijas vēstnieks nav iztaujāts.

Starp citu, godājamā autore varētu minētajam diplomātam apvaicāties par darba iespējām Krievijas televīzijā. Izskatās, ir dotības.

2. 100.panta preses klubs & Alfrēds Rubiks

Piektdien, 20.janvārī, raidījumā tika skaidroti trīs dažādu uzskatu Eiropas Parlamenta deputātu viedokļi par aktualitātēm Latvijā un Eiropā - piedalījās Inese Vaidere, Ivars Godmanis un Alfrēds Rubiks.

Tas lielais fenomens patiešām ir savdabīgā situācijā, kad 21 gadu pēc barikāžu notikumiem toreiz nesatricināmi pretim stāvošo pušu līderi sēž blakām pie viena galda, uzspiesti pieklājīgi laiž viens otru pie vārda, laipni piekrīt vai arī korekti norāda uz atšķirībām u.tml.

Kādēļ tas tā ir? Vai tas ir labi vai slikti? Vai vispār tā var vērtēt - labi/slikti? Ko laiks dara ar mūsu atmiņām? Kas labāk - kažoka mešana vai ortodoksāli negrozāms viedoklis?

Lūk, tieši rosinājums domāt, nevis akli celt debesīs vai nomest ellē bija viens no šī raidījuma uzdevumiem. Tā vismaz man šķita.

Ak, jā - 1996.gadā, toreiz kā Latvijas Radio ģenerāldirektors, saņēmu savu pirmo rājienu. Par Rubika aicināšanu studijā. Pirms tās saņēmu uzstājīgus zvanus viņu studijā nelaist „citādi...!". Tātad - tas viss jau ir bijis, godājamā autore. Šķita, ka vairs nebūs. Kļūdījos.

3. Par 100.panta preses kluba tieš/netiešraidīšanu

Man šķiet - pati neatkarīgā autore Sanita Upleja (ticams, ka negribot) māna tautu ar savu uzstādījumu, ka šim raidījumam vienmēr jābūt tiešraidē. Patiesi, programma dažreiz ir ierakstā. Tas pat tiek ļoti īpaši akcentēts, piemēram, sarunā ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kurai tieši raidījuma dienā bija jābūt lielā čeha Vāclava Havela bērēs. Un arī tad interaktīvā telefona aptauja savāca lielu interesentu skaitu. Tehniskās iespējas šodien atļauj klausītājiem izteikt viedokļus par interesējošiem jautājumiem arī šādā kombinētā veidā. Tas arī labprāt tiek izmantots. Nekā slikta tur neredzu.

Šāda prakse gan arī nav nekas tāds, ko še būtu iedibinājis jūsu padevīgais kalps. Gluži organizatoriski piektdienas vēlie vakari ir komplicēti - viesi netiek vai nevēlas un arī žurnālisti (kā labie, tā sliktie) ir diezgan grūti pierunājami. Tomēr es pieņemu, ka skaidrības labad raidījumiem, kuri norit tiešraides režīmā varētu pielikt tiešraides zīmīti.

Uzskatu par nepieciešamu arī akcentēt interesantu konstatējumu. Nupat iepriekšējās nedēļas nogalē LTV (tai skaitā arī man) tika pārmests risks ļauties pārmērīgai „nacionālistu" ietekmei. Drīz vien, kā to redzam šajā gadījumā, tiek vaimanāts par nonākšanu „Krievijas ķetnās". Ja parādās šādi viedokļi (un man nav ne milimetra šaubu par autoru cēlajiem mērķiem), tad jau kopumā situāciju var raksturot kā pietiekami līdzsvarotu un sabiedriskās apraides pamatprincipiem atbilstošu.

Atļaušos piebilst, ka kolektīvs, kurā šobrīd strādāju, ir lielisks, talantīgs un darboties gribošs. Cik nu tas manos spēkos, centīšos pasargāt no dažāda veida apvainojumiem, zākāšanas un lamāšanās. Konstruktīvai kritikai un kopīgiem meklējumiem gan vienmēr būšu atvērts.

Autors ir LTV Ziņu dienesta vadītājs

* Ir.lv piezīme - autors tika aicināts sniegt atbildes uz Sanitas Uplejas rakstā uzdotiem jautājumiem