IR

Dienā, kad Latvija atzīmē oficiāli kalendārā ierakstīto 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienu. Dienā, kad pirms 21 gada Rīgas centrā par Latvijas brīvību dzīvības atdeva neapbruņoti cilvēki. Dienā, kad Satversmes tiesa paziņoja būtisku lēmumu referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai lietā. Šajā dienā, kas bija pagājusī piektdiena - 2012.gada 20.janvāris, Latvijas televīzija savai valstij sagādāja ne vien nepatīkamus pārsteigumus, bet es pat teiktu, ka iespļāva sejā.

Iespējams, ka kādam manis dotais formulējums var likties par stipru, taču piektdien bija īpaša diena mūsu valsts dzīvē, un tieši tādēļ savs darbs ar īpašu atbildību šajā dienā jādara arī medijiem. It īpaši jau sabiedriskajam medijam. Valsts nav abstrakti ierēdņi un politiķi. Valsts - tie esam mēs paši, katrs no mums ar savu godprātīgu un atbildīgu rīcību to veidojam par tādu, kāda tā ir. Un paši graujam brīžos, kad pietrūkst atbildības un godaprāta. Par to arī šis stāsts.

Kāpēc Krievija?

Par visu pēc kārtas. Satversmes tiesai piektdien paziņojot par lietas ierosināšanu par 30 Saeimas deputātu iesniegto prasību un vienlaikus par divvalodības referenduma neapturēšanu, LTV1 analītiski informatīvā raidījuma „Panorāma" liela daļa bija veltīta tiesas lēmuma izvērtēšanai. Līdzās ST priekšsēdētāja viedoklim studijā, citu ekspertu, politiķu, iedzīvotāju viedokļiem un referenduma rosinātāja Vladimira Lindermana viedoklim raidījumā vieta bija atvēlēta arī Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova skatījumam uz šo lietu.

Kādēļ Krievijas vēstniekam būtu jākomentē Latvijas iekšējā lieta - Satversmes tiesas lēmums? Ja mūs tiešām interesē šīs lietas starptautiskā rezonanse, tad līdzsvaram un viedokļu dažādībai būtu jāintervē arī citu valstu vēstnieki. To mēs neredzējām, tribīne tika dota tikai Krievijas vēstniekam. Vienas valsts vēstnieka īpaša izcelšana neapšaubāmi būtu vietā, ja jautājums, ko izšķīra ST, būtu bijis kāds starptautisks līgums, kas tieši skar šo valsti. Taču tas nebija šis gadījums.

Vai esmu kaut ko palaidusi garām un Latvija ir kļuvusi par Krievijas guberņu, ka šīs valsts amatpersonām tiek jautāts viedoklis par valsts iekšējām lietām? 

Vai varbūt „Panorāmai" kas vairāk zināms par referenduma rīkošanas aizkulisēm nekā pārējiem, tāpēc tā vērsusies pēc padoma pie kaimiņvalsts pārstāvja? Ja patiesībai atbilst kaut viens no šiem diviem iemesliem, tad tos arī skaidri vajag pateikt saviem skatītājiem. Ja ne, tad kāpēc tomēr tāda īpaša attieksme pret šo kaimiņvalsti? Referendums taču ir Latvijas pilsoņu ierosināts un neattiecas uz citu valstu pilsoņiem.

Pašu atbildība

Vārda brīvība un viedokļu dažādība, protams, ir svēta lieta. Taču atbildība par savu darbu un profesionalitāte arī ir svētas lietas un uz žurnālistiem attiecas tikpat lielā mērā kā uz visiem citiem. Arī viedokļu dažādībai ir savas robežas, it īpaši tad, ja tas attiecas uz tik jūtīgu jautājumu mūsu sabiedrībai kā šis referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Žurnālista profesionalitāte ir redzēt tālāk un saprast vairāk nekā tikai to, kas rēgojas deguna galā un vieglāk pieejams.

Latvijas Ārlietu ministrija dažas dienas pirms ST lēmuma, atbildot uz Krievijas ārlietu ministra pārmetumiem Latvijai, bija publiski paudusi viedokli, ka valsts valoda ir Latvijas iekšējā lieta, par ko citiem nav nekādas teikšanas. Protams, ka sabiedriskajai TV nav nekāda pienākuma iet tiešā ministriju, ierēdņu vai politiķu pavadā, tomēr vajag skaidri apzināties lietu kopsakarības un nošķirt valsts iekšējās lietas no starptautiskajiem jautājumiem. To vajag saprast pat bez ministriju priekšā teikšanas. Tas ir elementārs profesionalitātes un labas žurnālistikas princips.

Nākamreiz, kad žurnālisti paši pārmetīs Latvijas varas iestādēm kārtējo „neizdarību" aizstāvot Latvijas intereses pasaulē, tad vajag atcerēties kaut vai šo gadījumu un padomāt, kā tas palīdz mūsu pašu valsts interešu aizstāvēšanai starptautiskajā arēnā. Mediji, un it īpaši jau sabiedriskie mediji lielā mērā veido sabiedrības uzskatu sistēmu, tādēļ uz to pleciem gulstas īpaša atbildība par savu darbu.

Ja pieradinām auditoriju pie tā, ka normāla lieta ir aicināt ārvalstu vēstniekus komentēt mūsu valsts iekšējās lietas, tad nevajag vēlāk brīnīties, ka cilvēkiem nav nedz skaidrības par pašu valsts pamatiem, nedz uzticības pašu izvēlētajiem varas pārstāvjiem.

Otra „dāvana"

„Panorāmai" sekoja „100.panta preses klubs", kurā LTV1 apzināti vai neapzināti barikāžu atceres dienas vakarā bija uzaicinājusi trīs Eiropas Parlamenta deputātus no Latvijas - Inesi Vaideri, Ivaru Godmani un Alfrēdu Rubiku. Īpašas aktualitātes šajā nedēļā Eiropā nebija, taču jauka patērzēšana bija iecerēta par dažādām tēmām, kā tas pēdējā laikā ierasts šajā raidījumā.

Tā nu sanāca, ka tieši pirms „Panorāmas" LTV1 programmā bija Zigurda Vidiņa dokumentālā filma „Tēvu barikādes", kas tik skaidri un spilgti atsauca atmiņā 1991.gada janvāra notikumus, kuri šogad ieguvuši jaunu nokrāsu tā paša valodas referenduma dēļ. Vēl pirms Z.Vidiņa filmas LTV1 ēterā bija 1991.gada barikāžu nedēļas hronika pa dienām. No hronikas kadriem Interfrontes mītiņā mums pretim raudzījās tas pats Alfrēds Rubiks, kuram 1991.gada notikumos Latvijā bija ļoti nozīmīga loma. Tiesa gan, barikāžu otrā pusē.

A.Rubiks ir šodienas Latvijā populārs politiķis, kas ar ievērojamu balsu skaitu ievēlēts pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas Parlamentā, un, protams, ka viņam ir tiesības uz viedokļa paušanu sabiedriskajā televīzijā. 

A.Rubiks par noziegumiem pret Latvijas valsti ir tiesāts, izcietis sodu un savus uzskatus nav mainījis, ko arī apliecināja raidījumā piektdien. 

Tur viņš paziņoja, ka nenožēlo savu rīcību 1991.gadā, ka viņa mērķis bijis nepieļaut asins izliešanu (par kādām asinīm gan viņš runāja? Laikam ne jau par barikāžu laika upuru, jo tās taču tika izlietas) un ka nožēlo PSRS sabrukšanu. Tik daudz no A.Rubika par 1991.gadu šogad.

Sāpīga vieglprātība

Raidījuma vadītājs Dzintris Kolāts, apzinoties zīmīgo gadadienu, gan pieteica EP deputātus kā tādus, kas savulaik bijuši „abās pusēs", taču tālāk šī tēma netika risināta. Tik vien kā cita starpā daži maigie jautājumi par 1991.gadu jeb barikādēm, ko Dz.Kolāts nosauca par „interesantu" tematu. Tas pa vidu lauksaimniecības subsīdijām un citiem EP iekšējās darba kārtības jautājumiem.

Ir jābūt vai nu ļoti „stiprām iekšām" vai tieši otrādi - ļoti vieglprātīgam, lai barikāžu piemiņas dienā sabiedriskajā televīzijā aicinātu uz diskusiju cilvēku, kurš faktiski ir lielā mērā atbildīgs par barikāžu laika upuriem, un neuzdot viņam nopietnus jautājumus par to dienu notikumiem. Es tiešām nezinu, kas Dz.Kolātam bija padomā, tā rīkojoties.

Es nebūt neuzskatu, ka A.Rubiks nebūtu vispār intervējams, taču kaut kāda cieņa ir jāizrāda gan barikādēs kritušo tuviniekiem, gan barikāžu nesavtīgajiem dalībniekiem. Pat ja A.Rubiks savu rīcību attaisno kā asins izliešanas nepieļaušanu, asinis par brīvu Latviju 1991.gadā tika izlietas, un mēs nedrīkstam to aizmirst. Tie, paldies Dievam, ir mūsu vienīgie cilvēku upuri par atjaunoto Latvijas neatkarību, taču tie ir mūžam godājami un neaizmirstami. A.Rubiku mēs varam intervēt visās atlikušajās gada 364 dienās, bet šī diena pieder viņiem.

Dz.Kolāts pats noteikti ir piedzīvojis barikāžu laiku, taču ir jāatceras, ka pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi un mūsu vidū ir jauni cilvēki, kuriem tādu atmiņu nav. Tāpēc vecākās paaudzes pienākums ir spēt lietas parādīt kopsakarībās un iemācīt atšķirt labu no ļauna, nepadarot barikādes par banālu „interesantu" tematu. Valsti veidojam mēs visi kopā, katrs savā jomā plecu pieliekot. Mūsu sīkās kļūdas, paviršības un bezatbildība summējas, līdz kādā brīdī brīnāmies, kur esam nonākuši 20 gadus pēc barikādēm. Paši vien savu roku tur esam pielikuši.

P.S. Lai gan LTV nav tradīcijas sniegt jebkādus sakarīgus skaidrojumus saviem skatītājiem, tomēr gribētu dzirdēt skaidrojumu no LTV vadības vismaz šādā lietā. Rodas pamatotas aizdomas, ka „100.panta preses kluba" veidotāji māna skatītājus, radot iespaidu, ka tas ir tiešraidē. Piektdien uz jautājumu par referendumu raidījumā A.Rubiks atbildēja, ka vēl šodien viņa partija lemšot valdes sēdē. Raidījumā tas izskanēja pusdesmitos vakarā, un lika domāt, ka Sociālistiskā partija valdes sēdi noturēs ap vienpadsmitiem piektdienas vakarā. Vai tiešām tā? Bažas par to, ka raidījums ir agrāk ierakstīts, vairoja arī fakts, ka raidījuma beigās Dz.Kolāts nenosauca skatītāju interaktīvās aptaujas rezultātus. Vai tāpēc, ka raidījuma ieraksta brīdī tādas aptaujas jau vispār vēl nebija? Tas, ka raidījums tiktu ierakstīts iepriekš, nebūtu nekas peļams, ja vien skatītājiem netiktu apzināti radīts iespaids par tiešraidi. Cerams, ka LTV vadība gaisinās manas un citu skatītāju bažas.

Autore ir neatkarīga žurnāliste