IR

Sabiedriski svarīgākais lēmums visiem jau zināms - Satversmes tiesa nav apturējusi referendumu. Taču man šķita svarīgi ielūkoties arī lēmumu argumentācijā - saprast, kādēļ tiesa ir lēmusi tā, kā tā ir lēmusi.

Mani pirmie iespaidi

1. Pēc aptuveni pusgada Latvijā gaidāms tiesas spriedums, kur varētu būt fundamentālas atziņas par Latvijas konstitūciju, referendumu rīkošanu, antikonstitucionālu referendumu apturēšanu u.tml.

Galvenais tiesas izšķiramais jautājums gan būs vienkāršāks - vai pēc tam, kad ir savākta 1/10 pilsoņu parakstu kādai likumdošanas iniciatīvai, Saeimai un Valsts prezidentam jābūt tiesībām šādu iniciatīvu noraidīt un referendumu nerīkot (pamatojoties uz to, ka šī iniciatīva ir pretrunā konstitūcijai, tās principiem)? Satversmes tiesa var nolemt gan to, ka demokrātiskā valstī Saeimai un/vai prezidentam šādām tiesībām bija jābūt, gan to, ka nebūtu jābūt. Visticamāk, šajā spriedumā redzēsim arī fundamentālas atziņas par Satversmi un referendumiem - piemēram, vai Satversmei ir vai nav nemaināms „kodols", kādi ir priekšnoteikumi tautas nobalsošanas/referenduma apturēšanai, aizliegšanai.

2. Satversmes tiesa nav apturējusi jau sākto referenduma procedūru. Iemesli gan ir miglaini - rīcības sēdes lēmumā es saskatu divas konkurējošas argumentācijas.

Pirmā - Satversmes tiesa principā nav tiesīga apturēt referenduma procedūru, jo referendums ir daļa no likumdošanas procesa (Satversmes tiesa var lemt tikai par jau pieņemtajiem likumiem - vienalga, vai likuma pieņēmējs ir Saeima vai tauta). Proti, ST nav tiesīga iejaukties referenduma norisē principā.

Otrā - Satversmes tiesa tomēr saskata iespējas atsevišķos gadījumos lemt par referenduma procedūras apturēšanu, bet ne šajā konkrētajā gadījumā, jo „pieteikumā [...] nav sniegti svarīgi argumenti, kas pamatotu [...]" referenduma apturēšanu pirms Satversmes tiesa ir izlēmusi, vai Saeimai un prezidentam bija jābūt iespējai pašiem apturēt referendumu. Citiem vārdiem - ja pieteikuma iesniedzēji būtu uzrakstījuši labāku pamatojumu, tad referendumu, iespējams, ST varēja apturēt. Grūti teikt, kurš no iemesliem ir īstais.

3. Satversmes tiesa arī ir visai noslēpumaina par to, kas varētu notikt, ja tā pēc vairākiem mēnešiem tomēr izlems, ka apstrīdētās normas Satversmei tomēr neatbilda, bet (tīri teorētiska iespēja) referendumā pilsoņi būs nolēmuši mainīt valsts valodas statusu. Rīcības sēdes lēmumā visai miglainā kontekstā parādās norāde, ka Satversmes tiesa var nolemt, ka apstrīdētā norma jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu.

Ja pareizi to tulkoju, šādi Satversmes tiesa atstāj tomēr kāju durvīs, lai šādā gadījumā, iespējams, lemtu ne tikai par pašām apstrīdētajām normām, bet arī par to, vai bijis konstitucionāls pats referendums (atzīstot abas normas par Satversmei neatbilstošām, iespējams, varēs pateikt, ka referenduma rezultāti nav konstitucionāli, jo Saeimai vai prezidentam bija jābūt iespējai antikonstitucionālu referendumu apturēt).

4. Satversmes tiesai ir visai lielas pretenzijas par 30 deputātu iesniegtā pieteikuma kvalitāti: „Pieteikumā ietverti vairāki prasījumi, turklāt to formulējums atšķiras pieteikuma virsrakstā, ievaddaļā, pamatojuma daļā un prasījumu daļā." Tiesa žēlojas par pieteikuma kvalitāti vēl kādās četrās piecās vietās abos lēmumos.

5. Satversmes tiesa pārbaudīs divu likuma normu atbilstību tikai Satversmei. Pieteikuma iesniedzēji bija vēlējušies, lai tiktu vērtēta arī atbilstība Latvijas Republikas proklamēšanas aktam, taču acīmredzot aizmirsa ST prasīt šo pretrunu izvērtēt, kā arī nebija snieguši pietiekamu pamatojumu iemesliem, kas ļautu domāt par pretrunu.

6. Satversmes tiesa nelems arī par par to, vai konstitūcijai atbilst valsts prezidenta lēmums, ar kuru pilsoņu iesniegtais likumprojekts par divām valsts valodām tika atdots Saeimai. Iemesls - pieteikuma iesniedzēji nav pietiekami pamatojuši, kādēļ šis lēmums varētu tikt uzskatīts par antikonstitucionālu. „[...] prasījuma juridiskajai argumentācijai ir jābūt un apstāklis, ka pieteikumu Satversmes tiesā iesniedz Saeimas deputāti, neatbrīvo tos no pienākuma sniegt juridisko pamatojumu."

7. Satversmes tiesa nevērtēs, vai konstitūcijai atbilst Saeimas Prezidija lēmums, ar kuru prezidenta iesniegtie grozījumi tika nodoti Saeimas komisijām. Iemesls - Saeimas Prezidija lēmumu kontrole vispār nav Satversmes tiesas kompetencē, un pieteikuma iesniedzēji nav pacentušies argumentēt, kādēļ ST varētu tomēr būt tiesīga šādu pieteikumu skatīt.

Publicēts no autores bloga portālā "politika.lv"