IR

Jau gandrīz divus gadus eirozonu krata parādu krīze, kas dažiem liek apšaubīt pat Eiropas kopējās valūtas nākotni. Pagājušā gada decembrī Eiropas Komisija pasludināja jaunu likumdošanas paketes stāšanos spēkā, ko sauc par "Sixpack". Tas ļauj uzraudzīt dalībvalstu spēju iekļauties Māstrihas kritērijos - ar mazu budžeta deficītu, mazu valsts parādu. 9.decembrī Eiropas Savienības valstu vadītāji tikās un vienojās, ka ir jāslēdz jauns līgums ar līdzīgu mērķi, kas visām dalībvalstīm, izņemot Lielbritāniju, liks arī ievērot ļoti stingru fiskālo budžeta politiku. Ko tas nozīmēs Latvijai un mūsu centieniem iestāties eirozonā?

Ko nozīmē šis svešvārds "Sixpack", kas citiem varbūt saistās nevis ar fiskālo disciplīnu, bet ar sešām alus skārdenēm?

Svešvārda būtība ir - Eiropas dalībvalstīm ir jādzīvo saskaņā ar saviem līdzekļiem. Tas princips jau tika ieviests sen - kad eirozonas dalībvalstis vienojās par tā saucamo stabilitātes un izaugsmes paktu. Jo tieši tas paredzēja, ka fiskālais deficīts vai budžeta deficīts nevar pārsniegt 3%, valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no iekšzemes kopprodukta un inflācijai ir jābūt zemai.

Dzīve tomēr pierādīja, ka Eiropas Komisija nevar vienkārši uzticēties savām dalībvalstīm, bet kontrolei pār to, kā Māstrihtas kritēriji tiek ievēroti, ir jābūt stiprai un nepārtrauktai. Kamēr kontrole bija relatīvi vāja un Komisija pārāk daudz uzticējās dalībvalstīm, radās situācija, ka, piemēram, Grieķijā, valsts parāds ir divreiz lielāks nekā valsts iekšzemes kopprodukts. Tas faktiski nozīmē, ka liela daļa no budžeta visu laiku aiziet parādu apkalpošanai. Un tas absolūti nav ilgtspējīgi. Taču Grieķijas gadījums ir īpašs.

Es teiktu, ka arī citās valstīs ir lielas problēmas. Piemēram, Īrijā, kur budžeta deficīts 2010.gadā bija pāri par 30% no iekšzemes kopprodukta. Ja es salīdzinātu šo situāciju ar ģimeni, tad teiktu - ja ģimenē, piemēram, trūkst naudas, bet ir stabili ienākumi, tad var aizņemties gan bankā, gan varbūt no draugiem, jo nevienam nav bažu, ka ģimene nespēs norēķināties par parādiem. Bet, ja parāds ir nesamērīgi liels, taču ienākumi nav pieauguši, tad pastāv bažas, ka parādu var arī neatdot. Tādā gadījumā visi ģimenei baidās aizdot.

Valstī ir ļoti līdzīga situācija. Lai valsts varētu aizņemties starptautiskajos tirgos, ir jābūt uzticībai.

Es minēju divus piemērus ar Grieķiju un Īriju, tur noteikti savā laikā iestājusies neuzticības krīze. Un abas valstis nevarēja aizņemties starptautiskajā tirgū. Viņi vairs nevarēja apkalpot parādu un vairs nevarēja uzturēt savu budžetu un veikt visus maksājumus. Tieši tāpēc bija tikai viena iespēja - griezties pie starptautiskajām institūcijām un lūgt palīdzību. Nu tā palīdzība ir sniegta gan Grieķijai, gan Īrijai, gan citām valstīm, tai skaitā, arī Latvijai.

Bet jūs sakāt, ka Eiropas Komisija vairs nevar tik ļoti uzticēties dalībvalstīm. Ko tā tagad darīs, lai panāktu to, ka dalībvalstis ievēro šos principus? 

Tagad ir pasludināts tā saucamais budžeta deficīta zelta likums. Tas zelta likums principā nozīmē, ka budžetam ir jābūt sabalansētam. Un, ja deficīts, budžeta deficīts pārsniedz zināmus griestus, šajā gadījumā 0,5% no iekšzemes kopprodukta, tad Komisija brīdina. Tātad, lūk, šajā valstī ir nepieciešams ieviest kaut kādus papildus pasākumus, lai tomēr sabalansētu budžetu.

Eiropas Komisija piedāvā tā saucamos preventīvos un arī korektīvos pasākumus. Tātad, kamēr situācija nav tik drausmīga un var vienkārši brīdināt un saukt pie atbildības, Komisija tikai brīdinās un lūgs, lai dalībvalstis, kurām ir problēmas, kaut ko darītu un pierādītu arī pārējām dalībvalstīm, ka lietas notiek tā, kā vajag. Ja tomēr situācija neuzlabojas, tad iestājas tā saucamais korekcijas mehānisms, kas principā nozīmē soda naudu maksāšanu. Kā tas notiks dzīvē? Vai nu tiks apturēta strukturālo fondu līdzekļu ienākšana valstī, vai būs citi mehānismi. Taču jebkurā gadījumā valsts tiks nostādīta tiešām ļoti neērtā situācijā, ka būs jāmaksā Eiropas Komisijas budžetam, vienlaikus tomēr uzlabojot situāciju valstī.

Kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Tad, kad dalībvalsts vai daļa no Eiropas Savienības dalībvalstu vienojās, ka būs vienota valūta, tad faktiski bija pieņemts, ka fiskālo deficītu visas eirozonas dalībvalstis ievēros. Kā jau minēju, izrādās, ka tā tas nav. Ir daļa valstu, kas ievēro, un ir daļa, kas paļaujas, ka citi ievēros. Tad, kad situācija tiešām strauji pasliktinājās, kad gan Itālija, gan Portugāle, gan Īrija un Grieķija jau ir riska zonā, Spānija arī riska zonā (..), kad situācija izgāja no kontroles, vajadzēja kaut ko darīt.

Tas koordinācijas mehānisms, kurš tika ieviests ar tā saucamajām "Sixpack" metodēm, paredz, ka katra fiskālā gada sākumā Eiropas Komisijā publicē tādu, es teiku, izaugsmes un makrostabilitātes ziņojumu. Uz tā ziņojuma pamata saskaņā ar norādījumiem katra valsts izvērtē savu situāciju un arī izstrādā savu budžetu. Divdesmit sešas dalībvalstis tā kā piekrita piedalīties tajā koordinācijas mehānismā.

Tātad valsts vienlaicīgi iesniedz budžetu gan savam parlamentam, gan arī Eiropas Komisijai.

Ja Eiropas Komisija uzskata, ka budžets nav var novest pie lielāka fiskāla deficīta, tad tiek sniegti attiecīgi norādījumi un valstij tie ir jāievēro. Tātad valstij vēlreiz jāizstrādā labākais budžeta variants.

Bet tas ir atbilstoši šai vienošanās, kas notiks valstu starpā, nevis Eiropas Komisijas priekšlikumiem sakarā ar to "Sixpack"?

Nē, tas principā ir viens no "Sixpack" priekšlikumiem.

Tātad katrai valstij būs apstiprināšanai jāiesniedz budžets, pirms tas iet uz parlamentu?

Tas nav apstiprināšanai, principā tas tiks iesniegts konsultācijām. Taču tās konsultācijas principā tā kā būtu jāievēro. Tomēr nedomāju, ka Eiropas Komisijā precīzi pateiks, kas un kā jādara, teiksim, par katru ieņēmumu vai izdevumu pozīciju netiks sniegts viedoklis. Es domāju, ka tiks sniegts viedoklis, piemēram, ka kopējie ieņēmumi ir pārspīlēti augsti vai kopējie izdevumi ir pārspīlēti. Tad jums varētu izveidoties liels deficīts, kas būs neatbilstoši tam zelta likumam, kuru es nosaucu.

Un tas Latvijai jau būs jādara ar 2013.gada budžetu?

Principā tas Latvijai būtu jādara. Latvijā to darīs tik un tā, jo, noslēdzoties aizdevuma programmai, starptautiskie aizdevēji turpina uzraudzīt budžetu. Un tas nozīmē, ka gan Eiropas Komisija, gan Starptautiskais Valūtas fonds analizēs Latvijas budžetu vēl dažus gadus pēc programmas noslēgšanās. Līdz ar to Latvijai vispār nekas jauns nedraud. Latvija darīs to pašu, ko tā būtu darījusi arī bez "Sixpack" priekšlikumiem.

Jūs minējāt - ja valsts nespēj iekļauties šajos kritērijos, nespēj samazināt budžeta deficītu zem 3%, var pat draudēt sodi. Cik lieli tie sodi varētu būt?

Ziniet, pagaidām tas gan skar tikai eirozonas dalībvalstis, un Latviju tas vispār neskar. Tas arī neskars valstis, kas grib parakstīt starpvalstu līgumu par pastiprināto budžeta disciplīnu. Bet eirozonas valstīs tiešām draud tie sodi, pārējām valstīm pagaidām nē.

Kāpēc ir vajadzīgs vēl viens līgums, ja jau Eiropas Komisija ir pieņēmusi šos mērus, lai uzraudzītu valstu budžetus?

Es teiktu tā - lai fiskālais deficīts un fiskālā disciplīna tiešām tiktu ievērota, ir nepieciešama gan procedūra, teiksim, process, kādā veidā tas notiek, bet ir nepieciešams arī tiesiskais pamats. Jo nav noslēpums, ka katrā dalībvalstī strādā pozīcija, opozīcija, dažādas partijas. Tauta ne ar lielu prieku domā, ka, iespējams, tiks samazinātas, piemēram, algas valsts sektorā, tiks samazināti kaut kādi izdevumi izglītībai vai veselībai. Tas nevienam nepatīk. Tāpēc ir nepieciešams, lai būtu tiesiskais pamats, kas tiktu ierakstīts vai nu valsts konstitūcijā, mūsu gadījumā - Satversmē, vai nu citādi. Piemēram, būs budžeta likums, kurš paredzēs, ka tas fiskālais zelta likums, ka budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt zināmus griestus, tas vienkārši tiks iestrādāts arī nacionālajā likumdošanā. Tas būs tiesiskais garants, ka ne tikai ir iecere ievērot budžeta deficītu, bet ir arī tiesiska nepieciešamība to darīt.

Tātad, respektīvi, ja Latvija paraksta šo līgumu, mums būs Satversmē jāieraksta attiecīgi panti, kas ierobežo mūsu iespējamo budžeta deficītu?

Par to būs jālemj likumdevējiem, tātad Saeimai. Es saku, ka pastāv divas iespējas. Protams, visdrošāk ir, ja tas likums tiktu iestrādāts tieši Satversmē, bet pastāv arī citas iespējas. Piemēram, šo te principu iestrādāt budžeta likumā. Satversme, protams, ir drošāk.

Vai par līgumu vēl notiek sarunas? Vai būs iespējams panākt, lai 26 no 27 dalībvalstīm to paraksta?

Eiropas samitā 8. un 9.decembrī principā tika panākta vienošanās ar 26 dalībvalstīm. Taču zem jautājuma zīmes vēl ir dažas valstis, piemēram, Zviedrija un Čehija. Tomēr vismaz ir 23 dalībvalstis, kas izsaka gatavību savā nacionālajā likumdošanā ieviest šādu principu. Pēc tam notiek sarežģīts darbs panākt vienošanos valstu parlamentos, un tur ir nepieciešams gan skaidrojošs darbs, gan arī atbildība. Eiropas Savienībā patlaban vārdam „atbildība" es dotu ļoti īpašu nozīmi, jo ir nepieciešama atbildība ne tikai savu tautu priekšā, bet arī atbildība visas Eiropas priekšā.

Jo Eiropas Savienība ir stipra tikai tad, ja visas dalībvalstis atbildīgi rīkojas.

Piemēram, kad mēs runājam par to pašu budžeta deficītu un kaut kādas fiskālās budžeta disciplīnas neievērošanu, kas tas ir? Tā ir bezatbildība. Tie ir centieni izbraukt uz citu stipru valstu pleciem, slēpties aizmugurē un padomāt, ka tūlīt jau Vācija glābs situāciju. Taču tas nevar ilgt mūžīgi, jo neviena valsts, arī stipra valsts, tomēr nevar atbildēt par parādiem, kuri izveidoti citās valstīs un kuras apdraud uzticību eirozonai.

Ir izskanējušas balsis gan Latvijā, gan citās valstīs, ka šādi ierobežojumi kaut kādā veidā samazina valsts suverenitāti, ka mūsu suverenitāte tiek ierobežota.

Jau iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija gatava daļu no savas suverenitātes atdot Eiropas Komisijai vai Eiropas Padomei, vai Eiropas Parlamentam un tā tālāk. Tātad Eiropas institūcijām. Latvija arī izsaka vēlmi iestāties eirozonā, ko jau izdarīja Igaunija. Tas nozīmē, ka, iestājoties eirozonā, mēs atkal atdodam daļu savas monetārās politikas suverenitātes Eiropas Centrālajai bankai. Ja mēs to gribam darīt, ir jābūt garantijām, ka, iestājoties eirozonā, tai valūtai nebūs draudu, ka tā valūta ir stipra un būs stipra. Tāpēc arī nepieciešams ievērot fiskālo disciplīnu. Konsultācijas ar Eiropas Savienību nenodara pāri valsts neatkarībai. Gluži otrādi - ja ir neatkarīgs vērtējums, vai to budžetu var izpildīt vai nevar izpildīt, tad tas ir tikai pluss.

Jūs jau minējāt, ka daļa no šiem ierobežojumiem attieksies tikai uz eirozonu. Mēs arī līgumā un arī šajos noteikumos jūtam, ka eirzona sāk izveidoties kā tāds speciāls veidojums Eiropas Savienības iekšienē. Vai ir bīstamība, ka Eiropas Savienība varētu arvien vairāk sadalīties tajās valstīs, kas ir eirozonā, un tajās, kas nav, kas it kā būtu otrā šķira?

Tāds risks pastāv. Tai pat laikā jāsaka, ka daļa no Eiropas Savienības dalībvalstu ir, kā saka, „slepenie" eirozonas dalībnieki. Piemēram, Dānijas krona - Dānija tagad ir prezidējošā valsts - Dānijas krona ir piesaistīta eiro. Tas nozīmē - ja būs problēmas ar eiro, automātiski būs problēmas ar Dānijas kronu. Tas pats ir ar Latvijas latu. Latvijas lats arī ir piesaistīts eiro. Ir arī citi piemēri.

Es minētu vēl vienu lietu. Eiro patlaban ir ļoti stipra valūta - tas ir tāds pat kā dolārs. Ja eiro tiešām draud briesmas, bet es to negribu pareģot, ja mēs pieņemsim, ka eiro draud briesmas, tad es teiktu, ka vienlaicīgi briesmas draud visai finanšu pasaulei, visām valūtām. Tai skaitā - dolāram.

Tāpēc nav nevienas valsts, neviena finanšu lielspēlētāja, kurš būtu ieinteresēts vājināt eiro. Gluži otrādi - visi ir ieinteresēti, lai eiro ir stiprs, lai arī dolārs ir stiprs, jo tās ir rezerves valūtas, un ir ļoti grūti iedomāties, kādā veidā un ar ko tās valūtas var aizvietot. Tāpēc visa pasaule, es teiktu, darīs visu, lai tikai stiprinātu šīs valūtas un nekādā gadījumā tās nevājinātu.

Ņemot vērā visu, kas tiek darīts, lai nostiprinātu eirozonas ekonomisko pārvaldību un koordināciju, vai neiznāks tā, ka Eiropas Savienība sadalās it kā divās daļās, divu ātrumu Eiropās? Tās valstis, kuras ir ciešākā kodolā eirozonā, un tās, kas ir ārpusē un kurām ir mazāka ietekme, mazāka piesaiste Eiropas Savienībai?

Jā, tāds risks pastāv, bet tomēr eizonas valstīs tā ir ciešāka starpvalstu sadarbība, jo ir kopīga valūta un tagad būs arī kopīgais finanšu disciplīnas mehānisms. Bet tas nav vienīgais, kas apvieno Eiropas Savienības dalībvalstis, jo galvenā vērtība ir vienots iekšējais tirgus. Tieši dēļ visām priekšrocībām, kuras sniedz iekšējais kopējais tirgus, kopējā tautsaimniecība, kopējie principi, kādā veidā tas viss eksistē, tieši tāpēc neviena no dalībvalstīm negrib pamest Eiropas Savienību. Par to, protams, pastāv vairākas spekulācijas, piemēram, runājot par Lielbritāniju, par Angliju, ka tā tūlīt izstāsies. Anglija nekādā gadījumā nedomā par šādu ekstremālu gājienu, jo tāpat kā citas valstis Anglija ļoti daudz vinnē, būdama iekšējā Eiropas tirgus sastāvdaļa. Principā tas ir tas, kas pašlaik visus vieno. Domāju, ka ļoti daudzas valstis, ne tikai Latvija, apsver iespēju iestāties eirozonā - tieši vai netieši, „slepeni", kā es saku.

Par kontroles mehānismiem. Arī agrāk, tad, kad ieviesa eiro, stabilitātes pakts paredzēja, ka ir kaut kādas iespējas valstis rāt, tās disciplinēt un tā tālāk. Tas nedarbojās. Kāpēc domājam, ka tagad šie disciplīnas mehānismi darbosies?

Tas nedarbojās tāpēc, ka Eiropas Savienībā pastāvēja mīts, ka var pilnībā uzticēties dalībvalstīm un īpaši stingri nekontrolēt, lai gan kaut kāda kontrole tomēr bija. Ir, piemēram, speciāla procedūra, kas visu laiku ne tikai ļauj, bet arī nosaka nepieciešamību kontrolēt fiskālo deficītu. Starp citu, šo procedūru nodrošinām reālajā dzīvē "Eurostat", kur pati strādāju sešus gadus. Es labi zinu, kā tas notiek. Cita lieta, ja tās procedūras ietvaros tiek konstatēts, ka deficīts ir pārāk liels. Tad rezultāts ir tikai tāds, ka valstij rekomendēs darīt to un to. Taču lielas soda sankcijas Eiropas Komisija diemžēl nekad nepiemēroja. Var jau piemērot, taču tā ir ilga procedūra, kas paredz Eiropas tiesu iesaisti un tā tālāk. Principā Eiropas Komisija un pārējās Eiropas institūcijas dalībvalstis mēģina saukt pie atbildības, bet īpaši nepiemēro soda sankcijas.

Tagad, ņemot vērā, ka diemžēl tāds pierunāšanas mehānisms īpaši labi nedarbojās, jāiet uz citiem principiem, ka Eiropas Komisija nevis lūgsies, lai ievēro fiskālā deficīta līmeni, bet katra valsts zinās precīzi - ja netiks ievērots, tad draud sods. Ja netiks ievērots, tad nebūs arī strukturālo fondu līdzekļu - daļēji vai pilnā apmērā.

Ir ekonomisti gan Eiropā, gan okeāna otrā pusē Amerikā, kuri uzskata, ka šī stratēģija krīzes pārvarēšanai nav pareiza, ka, samazinot deficītu ekonomiskās krīzes laikā, mēs nevis palīdzam ekonomikai, bet darām tai pāri. Kā Eiropas Komisija atbild uz šādiem pārmetumiem?

Šajā brīdī, kad pasaulē ir finanšu un ekonomikas krīze, citas iespējas nav. Vienkārši citas iespējas nav. Valsts nevar dzīvot pāri saviem līdzekļiem tāpēc, ka tā neatradīs, kur aizņemties. Tur ir tā lieta. Varbūt pēc gadiem desmit, padsmit, iespējams, būs cita situācija finanšu tirgos, kad uz kādu ierobežotu laiku varēs nedaudz palielināt budžeta deficītu un tikt pie finanšu līdzekļiem, ja būs izaugsmes posms un finanšu līdzekļi būs brīvi pieejami. Es negribu teikt, ka šīs finanšu disciplīnas ievērošana ir tāds dzelžains likums, kas būs jāievēro vienmēr, neskatoties ne uz ko. Dažās valstīs, kur būs problēmas ar izaugsmi, mainoties kopējai ekonomiskajai situācijai pasaulē un finanšu tirgos, domāju, ka būs iespēja aizņemties vairāk, uz kādu brīdi palielināt fiskālo deficītu, ja tas neapdraud kopējo situāciju. Bet šajā brīdī vienkārši citas izejas nav.

Pieņemot šīs fiskālās disciplīnas soļus, kā jūs redzat, cik ilgā laikā eirozona izies no krīzes? Kad mēs par šo problēmu beigsim runāt?

Es tomēr runātu par dažu valstu finanšu krīzes apkarošanu. Tas ir ļoti atkarīgs no tā, cik izlēmīga būs dažu valstu rīcība. Uzskatu, ka, piemēram, Spānijai, ir visas iespējas pārvarēt krīzi. Es Spānijā pati biju, valdība bija ieinteresēta ieviest finanšu disciplīnu visādu iemeslu dēļ. Spānija iet pareizu ceļu.

Ceru, ka arī pašreizējā Itālijas valdība spēs kaut kā sakārtot budžetu un nākotnē ieviest pareizus principus. Grieķijai, protams, to izdarīt būs daudz, daudz sarežģītāk, jo valsts parāds ir pārāk liels. Lai milzīgo valsts parādu samazinātu, nepietiek tikai ievērot, teiksim, sabalansētību. Vairāku gadu garumā vajag veidot budžetu ar pārpalikumu. Cik tas būs iespējams, par to pagaidām ir grūti spriest. Kamēr Grieķijas valdība grib palikt eirozonā, pārējās eirozonas valstis ir gatavas Grieķiju atbalstīt un palīdzēt. Vai tas būs iespējams, to rādīs laiks. Uzskatu, ja galvenie spēlētāji, kā Itālija, Spānija, Portugāle parādīs labu gribu un ka ir uz pareizā ceļā, tad arī uzlabosies uzticība. Jo, kā minēju, uzticības krīze tām Eiropas valstīm, kurām uzkrāts liels parāds un ir liels fiskālais deficīts, ir problēma numur viens.

Eiro tātad izdzīvos.

Par to man šaubu nav. (smejas) Par to man nav šaubu.

Kas sakarā ar šiem Eiropas Komisijas lēmumiem un iespējamo līgumu, ko varētu pieņemt, mainīsies Latvijā?

Latvijā nemainīsies nekas, jo Latvija ļoti atbildīgi visai Eiropai un pasaulei parādīja, ka ir iespējams nodrošināt budžeta deficītu atbilstoši Māstrihtas prasībām, ka ir iespējams relatīvi īsā laikposmā savu budžetu sakārtot un finanšu tirgos atgūt uzticību. Latvija ir paraugs, kuru var izmantot arī tie ekonomisti, kuri netic, ka tas ir iespējams. Turklāt Latvija pierādīja, ka var ne tikai sakārtot budžetu, samazināt budžeta deficītu, bet tai pat laikā arī veicināt izaugsmi, jo fiskālās disciplīnas ievērošana ir priekšnosacījums izaugsmei. Tā ka Latvija faktiski parādīja un pierādīja pasaulei, ka tas modelis, kuru daudzi kritizē, ir dzīvotspējīgs.

Latvijai tagad galvenā problēma ir, nevis turpmāk ievērot fiskālo disciplīnu un turpināt atbildīgu fiskālo politiku, bet tagad jārūpējas par izaugsmi, par attīstību.

Viens no izaugsmes līdzekļiem ir Eiropas Savienības strukturālie fondi, kas ir tie līdzekļi, kuri ienāk valstī papildus savam budžetam. Es teiktu, ka strukturālie fondi ir dzīvības līnija, kur tiešām šajos grūtajos laikos var palīdzēt valstij straujāk attīstīties. Taču ar nosacījumu, ka tā nauda, tie līdzekļi tiks izlietoti lietderīgi, efektīvi un tur, kur vajag, nevis tur, kur vieglāk.

Patlaban Saeimā ir iesniegts fiskālās disciplīnas likums un izmaiņas Satversmē, kas Latvijai, Latvijas valdībai un parlamentam arī uzliek pienākumus ievērot šādu atbildīgu budžeta politiku. Vai šādu izmaiņu pieņemšana likumdošanā būs priekšnoteikums, kad Latvija gribēs iestāties eirozonā?

Neesmu pārliecināta, ka tas ir priekšnoteikums. Tas varbūt ir viens no tiem mehānismiem, kuri uzlabo Latvijas iespējas iestāties eirozonā, jo principā pastāv dzelžains mehānisms vai kritēriji, kuri ir jāievēro. Citādāk vispār tas jautājums netiks izskatīts. Tātad budžeta deficītam ir jābūt zemākam par 3% no iekšzemes kopprodukta, valsts parādam nav jābūt lielākam par 60% no iekšzemes kopprodukta un inflācijai jābūt zemai, no aptuveni 2% līmeņa. "Griesti" tiek aprēķināti katru gadu, tāpēc saku - apmēram. Lūk, vēl ir papildus kritēriji, piemēram, Centrālās bankas neatkarība un tā tālāk.

Ja viens, vismaz viens no kritērijiem netiek ievērots, tad faktiski izredžu nav. Šajā situācijā, kad Latvija apņemas samazināt budžeta deficītu līdz gandrīz bezdeficīta budžetam, kad Latvijā zinām, ka valsts parāds ir droši zemāks nekā tie 60% no "griestiem", zem jautājuma zīmes ir inflācija, kuru nevar ar likumu noteikt. Šis rādītājs izriet no gan monetārās, gan fiskālās, gan pārējās politikas. Tāpēc tas ir atkarīgs no tā, kā attīstīties situācija gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, jo arī ārējie faktori var ietekmēt inflāciju.

Katrā gadījumā ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai Latvija mēģinātu ievērot visus kritērijus. Protams, galīgais lēmums par to, vai Latvija tomēr gribēs iestāties eirozonā vai mainīs savu viedokli, ir Latvijas politiķu ziņā.

Vai jūs domājat, ka 2014.gada 1.janvārī mēs maksāsim ar eiro, nevis latiem?

Tas ir visai varbūtiski. (smejas). Katrā gadījumā Igaunija nemaz nenožēlo, ka ir eirozonas dalībniece. Dzirdēju ļoti daudz argumentu par labu Igaunijas dalībai eirozonā.

Intervija ēterā izstaroja LTV raidījumā "Viss notiek" 16.janvārī. Visu interviju var noskatīties šeit.