IR

Pirmdien dienas gaismu ieraudzīja kustības "Par vienlīdzīgām tiesībām" (PVT) deklarācija, kurā paziņots tās mērķis - panākt grozījumus Pilsonības likumā, kas ļautu automātiski piešķirt Latvijas pilsonību visiem nepilsoņiem. Atskaitot tos, kas uzrakstīs speciālu iesniegumu, norādot, ka nevēlas mainīt savu līdzšinējo statusu. Citiem vārdiem sakot, nācis vēl viena referenduma pieteikums.

Publiskajā telpā jau parādījušās aplēses - ja referendums notiks, pietiktu ar 230 tūkstošiem balsu, jo runa nav par Satversmes (kā tas ir otrās valsts valodas gadījumā), bet likuma grozījumiem.

PVT nav Vladimira Lindermana un Jegēņija Osipova roku darbs, šīs kustības bāze ir pēdējās divās Saeimas vēlēšanās smagi caurkritusī partija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL). Tik smagi caurkritusi, ka pat nevar pretendēt uz kaut vai nelielu finansējumu no valsts budžeta. Taču aiziet nebūtībā laikam negribas: vienā viegli aktualizējamā jautājumā Lindermana brigāde apsteidza PCTVL, nācās ķerties pie pāri palikušā. Iespējams, tas nebūtu noticis, ja nesekmētos otrās valsts valodas referenduma virzīšana.

Nav skaidrības, kas būs ar pirmo - referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tāpēc PVT iniciatīva izskatās stipri dīvaini. Parakstu vākšana par pilsonības nulles variantu jau tuvākajā laikā var zaudēt jēgu. Taču no spēkā esošās likumdošanas viedokļa tādai PVT neko nevar pārmest - Satversmē skaidri pateikts, par ko nedrīkst lemt referendumā. Dabiski, pilsoņu loka paplašināšana tur nav ietverta. Situācija, kādā tika pieņemta Satversme, stipri vien atšķiras no mūsdienām.

Pilns deklarācijas teksts atrodams PCTVL interneta mājaslapā, turpat norādīts, pie kuriem notāriem ieteicams griezties paraksta apstiprināšanai. Saturiski deklarācijas tekstā nav nekā, kas nebūtu jau agrāk manīts publiskajā telpā, ja nu vienīgi atziņa, ka "krievus un krieviski runājošus pilsoņus un nepilsoņus izstumj no darba tirgus, tai skaitā privātajā biznesā".

Pilsonības nulles variants varēja būt (un bija) diskutējams jautājums tūlīt pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, bet ne tagad, pēc divdesmit gadiem. 

Naturalizēšanās Latvijā ir visai vienkārša procedūra, valodas prasmes prasības patiesībā nav augstas, ja salīdzinām tās ar to valsts valodas zināšanas līmeni, kādas pilsonības pretendentam izvirza, piemēram, Krievijā.

Tradicionāli izskan "arguments", kas pirms divdesmit gadiem patiešām bija arguments - vecīši un večiņas. Tikai - cik gadu tagadējiem vecīšiem un večiņām bija tad, kad tika pieņemts pirmais likums, kas noteica, ka Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda? Te jāatgādina, ka to pieņēma padomju Latvijā, turklāt nevis tā Augstākā padome, kuru ievēlēja 1990.gadā, bet iepriekšējā.

Tas bija signāls, kas norādīja valodas jautājuma attīstības virzienu, kuru daudzi nepilsoņi vienkārši nepamanīja. Un nepamanīt viņiem palīdzēja gan prokremliski politiķi, gan arī - ko tur padarīsi - žurnālisti, kas pauda to, ko gribēja dzirdēt nulles varianta gaidītāji. Sākumā - ka EDSO to tā neatstās, vēlāk - ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija būs spiesta...

Te ir vēl kāds aspekts, kuru nedrīkstētu aizmirst. Cilvēkus, kas naturalizējās. Tas prasīja pūliņus, laiku un pacietību. Būtu ļoti neētiski viņiem pateikt, ka tie bijuši muļķīši. Gudrie, redz, zināja, ka vajag nogaidīt.

Novembra otrajā pusē, kad parakstu vākšana referendumam par otro valsts valodu pieņēmās spēkā, savu artavu tajā ielika arī Krievijas televīzijas. Tie kanāli, kas uztverami Latvijā, neskopojās ar referenduma reklamēšanu. Jāpiebilst, ka reklāma TV ir dārgs prieks. Publiskajā telpā nav informācijas, kas šo prieciņu apmaksāja vai uzdāvināja Lindermanam un Osipovam. Un var tikai minēt, vai līdzīgu veiksmes stāstu uzzināsim arī par kustību "Par vienlīdzīgām tiesībām".